Burvju mākslas atdzimšana Anglijā

Susanna Clarke “Jonathan Strange and Mr Norrell“, London: Bloomsbury, 2004.

  Deviņpadsmitā gadsimta sākumā burvju māksla Anglijā bija gandrīz izzudusi. Burvju gan netrūka, taču viņi visi nodarbojās ar maģijas vēsturi un teorētisko maģiju. Tad izplatījās baumas, ka esot tāds nīgrs Norela kungs, kas savā nomaļajā muižā savācis plašu bibliotēku un dēvējoties par par praktizējošu burvi. Neviens tam īsti negribēja ticēt, līdz Norels to pierādīja, vienlaikus aizliegdams pārējiem saukties par burvjiem un pētīt maģijas grāmatas. Tāda nu bija viņu vienošanās.
  Grāmatas sākums ir ironijas piesātināts. (Lasot par maģijas teorētiķiem, nāca prātā vietējo bijušo filozofijas studentu strīdi, kurš no viņiem drīkst sevi saukt par filozofu un kurš nekā nesajēdz.) Ar laiku ironijas kļūst mazāk un noskaņa kļūst aizvien drūmāka. Lai pierādītu Londonai maģijas noderīgumu, Norels ielaižas darīšanās ar elfu karali, kam piemīt dabisks ļaunums, un no tā cieš arī attāli iesaistītie cilvēki. Ak, un neviens īsti neieklausās šarlatāna skaitītajā pareģojumā par maģijas atgriešanos Anglijā, ko esot paudis visievērojamākais aizgājušo laiku burvis Karalis Krauklis.
  Lai gan Norels pats ir aizliedzis citiem nodarboties ar burvestībām, viņš tomēr jūtas vientuļš, tāpēc, kad uzrodas otrs burvis, Džonatans Streindžs, kas gandrīz visu ir izdomājis pats (jo visas grāmatas ir Norela rokās), Norels viņu pieņem par mācekli, un abi kopā palīdz Anglijai cīnīties pret Napoleonu. Bet ar laiku atšķirības skolotāja un mācekļa uzskatos kļūst pārāk lielas, viņu ceļi diezgan vētraini šķiras, un katram nākas cīnīties ar saviem dēmoniem. (Bairons, ar ko Streindžs sapazīstas Venēcijā, jūtas vīlies, jo šim burvim trūkst dēmoniskuma.)
  Grāmata ir milzīga, cietvāku izdevumā ir gandrīz 800 lappušu, bet mazajā mīkstvāku izdevumā — vairāk nekā 1000 lpp. Tajā ir daudz zemsvītras piezīmju, no dažām, tās nedaudz paplašinot, sanāktu neslikti stāsti. Nesapratu, kā vispār autorei pietika pacietības to visu sarakstīt, bet izrādījās — viņa to darījusi vairāk nekā desmit gadus, pa gabaliņam vien, līdz beidzot salipinājusi visu kopā, atradusi izdevēju (Nīla Geimena aizgādnība droši vien noderēja), kas uztaisīja plašu reklāmas kampaņu, maldinoši apgalvojot, ka šis esot Harijs Poters pieaugušajiem, un samaksāja avansā miljonu mārciņu. Re, kā dažiem atmaksājas neatlaidīgi pūliņi.
  Lai gan autores balss tekstā reizēm ir pārāk skaļa un personāži gadu gaitā pārāk nemainīgi, jāatzīst, ka romāns ir izdevies. Te nav burvju nūjiņu, zižļu un zvaigžņotu mantiju, burvestības reizēm atgādina mājsaimniecības darbus, kas veicami soli pa solim, nevis satriecoši spoži. Abi burvji ir samērā garlaicīgi džentlmeņi ar labām manierēm, kurās ietilpst nevērība pret visiem, kas nav tikpat augstdzimuši. (Tos pamana un novērtē ļoti nejaukais elfs.) Patiesībā vienīgais, kas viņus interesē, ir maģija. Darbība attīstās gausi, un darbs lasāms lēni, bet pacietīgie to var izbaudīt, un uz beigām parādās vairāk burvestību, lielāka intriga un pat zināma romantika.
  Ja jūs neatbaida lēns ritējums, noteikti iesaku ieskatīties šajā grāmatā. Tomēr tā nav domāta visiem un dažus varētu bezgala garlaikot. Plašā Vikipēdijas rakstā ir pateikts viss, ko es te neesmu uzrakstījusi gan par romāna sižetu, gan par stilu. Internetā lasāmais Klārkas stāsts “The Duke of Wellington Misplaces His Horse“, kas vēsta par arī grāmatā svarīgu personāžu, sniedz daļēju ieskatu rakstnieces stilā, lai gan tas nav ne ironisks, ne drūms un ne tuvu tik iespaidīgs kā “Džonatans Streindžs”.

P.S. Grāmata kopš tā laika ir izdota latviski, un tās fragments (PDF) lasāms šeit.