Īsumā: balvas, valoda, tulkojumi, intervijas

Jaunākajā “Kultūras Forumā” publicēta Ilvas Skultes intervija ar Pēteru un Indru Brūveriem (tā lasāma šeit). Šogad gan tēvs, gan meita saņēma bērnu literatūras Jāņa Baltvilka balvu – Pēters Brūveris par dzejoļu un atdzejojumu krājumu “Raibajā pasaulē”, Indra Brūvere par tulkojumiem no lietuviešu valodas: K. Kasparaviča “Balto ziloni” un G. Morkūna “Ellīgi karstajām brīvdienām”.
Pēters zūdās par mūsu neprasmi runāt un rakstīt:

Domāju, ka valodas situācija tagad ir graujoša. Tas man ir arī iemesls, lai neatteiktos no bērnu literatūras, lai gan pēc katras grāmatas esmu teicis, ka tā būs beidzamā – simts labu dzejoļu man sanāk un viss, bet nu… Tie lielie vairs nepārmācīsies. Un neklausīsies. Lielie labu literatūru nelasīs. Laika nav, un bizness…, viņi turpinās klausīties Radio 2, žurnālistu slikto valodu, un dzejnieks tur neko nevar darīt. Tādēļ arī sāku rakstīt dziesmu tekstus – lai vismaz dziesmās būtu pareiza valoda.

Indra (neesmu lasījusi nevienu viņas tulkojumu, taču pieminētie Vlada Brazjūna dzejoļi izklausās ļoti saistoši. Nez, kur tie publicēti?) stāsta par tulkošanas grūtībām:

Viens dzejolis dažreiz var paņemt gadu vai divus – dažreiz pat vairāk nekā piecdesmit lappušu grāmata. Lai gan arī piecdesmit lappušu grāmatā var gadīties viens vārds, pie kura tu strādā mēnesi vai divus. Īpaši tas bērnu literatūras sakarā attiecināms uz personvārdiem.

Izlasījusi šo rindkopu, es pārsteigta nodomāju, vai tad viņai ēst nemaz negribas, ja var atļauties tik lēni ķimerēties. Pēcāk sapratu, ka gan jau viņa pa vidu dara arī šo to citu, nevis visu laiku domā par vienu vārdu. Bet iztēlojies, kā tas būtu: tu no rīta piecelies un sāc prātot, kā latviski labāk skanētu, teiksim, Mustrum Ridcully. Un tā divus mēnešus no vietas.
Izlasījusi interviju, es arī iedomājos, kāpēc, piemēram, Guntara Godiņa atdzejoto igauņu grāmatiņas iznāk laiku pa laikam, bet ar leišu dzeju pēcpadomju laikos mums tiešām ir trūcīgi. Geda, Donelaitis, Vaičūnaite – nu un kas tad vēl? Vai tad neesam pelnījuši vienu kārtīgu, biezu antoloģiju? Tak gan Brūvers, gan Skujenieks, gan citi ir satulkojuši daudz.
Knuts Skujenieks, starp citu, pirmdien sešos vakarā uzstāsies ar priekšlasījumu “Valoda kā organisms“. Pasākumu rīko Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa (saite tepat maliņā), tas notiks RLB namā, otrā stāva 301. telpā, un ieeja brīva.

***
2010. gada Ditmara balvu kā Austrālijas zinātniskās fantastikas, fantāzijas un šausmu literatūras gada labākais romāns saņēmis Kāronas Vorenas (Kaaron Warren) darbs “Slights” (“Apvainojumi”). Tas patiesi ir spēcīgs darbs, kā es jau rakstīju šeit.
Savukārt Eiropas Zinātniskās fantastikas biedrība par gada labāko fantastikas rakstnieku atzinusi angļu autoru Stīvenu Beksteru (Stephen Baxter). Nākamgad paredzēts izdot pirmo grāmatu fantastikas sērijā “Long Earth” (garā zeme?), kas būs Bekstera un Terija Prečeta kopdarbs. Sērijas pamatā būs senlolota Prečeta ideja, bet rakstīs, jādomā, Beksters, jo Prečets pats vairs spēj tikai diktēt…
“The Guardian” 1. septembrī publicēja interviju ar viņu, kurā Prečets cita starpā stāsta par ārsta pārbaudēm:

And then there was the time with dear Claudia with the Germanic accent – which is always good if someone’s interrogating you – and she said, ‘What would you do with a hammer? And I said, ‘If I had a hammer, I’d hammer in the morning. I’d hammer in the evening, all over this land.’ And by the end I was dancing around the room, with her laughing. The laugh will be on the other foot, eventually, and I’m aware of that. But it shows how different things can be: I can still handle the language well, I can play tricks with it and all the other stuff – but I have to think twice when I put my pants on in the morning.