Sandro Veronēzi “Rāmais haoss“. Tulk. Dace Meiere, il. Aigars Ozoliņš. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010. (Sandro Veronesi “Caos Calmo”, 2005.)
Es gaidīju, ka man grāmata patiks. Signim patika, vēl pirms tam divām leišu grāmatu žurkām (tā lietuviski dēvē grāmattārpus) arī gāja pie sirds tik ļoti, ka viņas to nosauca par gada brīnišķīgāko grāmatu. Mūsu viedokļi gan mēdz atšķirties, taču, pēc apraksta spriežot, ”Rāmajam haosam” būtu jābūt man tīkamai grāmatai.
Sāku lasīt un gandrīz noliku grāmatu nost.
Brāļi Pjetro un Karlo izglābj divas jūrā slīkstošas sievietes. Pjetro ir pāri četrdesmit, viņš ir televīzijas maksas kanāla direktors, viņam ir desmitgadīga meita Klaudija, bet vairs nav sievas. Lara pēkšņi nomirst. Aizvedis meitu uz skolu, Pjetro nolemj nevis braukt uz biroju, bet darbdienas pavadīt skolas priekšā. Pie viņa ierodas visādi cilvēki – gan darba darīšanās, gan mierināt atraitni, gan izkratīt sirdi. Pjetro viņus pēta, gaida, kad uzradīsies sāpes, kas kā nenāk, tā nenāk, un klausās „Radiohead” disku, ko Lara atstājusi mašīnā, un dziesmu tekstos sadzird zīmīgus, it kā tieši viņam domātus vārdus. (Grāmatas fragments lasāms šeit.)
Starp citu, nabaga Klaudijai jau pirmajā skolas dienā stundas ir no pusdeviņiem līdz puspieciem. Turklāt tā, izrādās, pat nav privātskola. Ko viņi tur visu dienu sadara? Un tā katru dienu, bet pēc tam vēl mākslas vingrošana, uz kuru viņu tagad arī ved tēvs. Nav viegli būt itāļu bērniņam.
Man nepatika jau autora izvēle, varoni padarot par tik pārtikušu un ietekmīgu cilvēku, ka viņam ekscentriskā sērošana nerada gandrīz nekādas problēmas. Ne viņa sekretāre, ne mājkalpotāja, ne skolotājas to taču nevarētu atļauties. Viņām būtu jāiet uz darbu. Pjetro tikai liek kādam vārdā nenosauktam cilvēkam ielikt mašīnas faksa aparātā papīru. Uzsūcot citu cilvēku dzīves fragmentus, aukli un mājkalpotāju viņš ignorē, tās tekstā neparādās biežāk vai izvērstāk par ledusskapi.
Tiesa, mēs gandrīz neko neuzzinām arī par to, kā viņš pavada vakarus un brīvdienas kopā ar meitu, kura šobrīd taču it kā ir viņa dzīves centrā. Kaut ko uzēd, reizēm paskatās multenes, palasa meitai vakaros priekšā, bet tas viss man izklausījās nedzīvi. Arī Lara lasītājiem paliek noslēpums, nu, to vēl varētu saprast, iespējams, ka Pjetro viņu izdzēsis no savām domām līdz ar draudošajām ciešanām, bet man tas samazina iespēju iejusties, dzīvot līdzi. Larai paliekot svešai, es neiepazīstu arī Pjetro, viņš man paliek pārāk vienaldzīgs. Laras māsas Martas mājieni, ka patiesībā viss ir bijis gluži citādi, nekā ir domājis Pjetro, ieintriģē, bet paliek neatšķetināti.
Neizstrādāta ir arī otra sižeta līnija, kas mani interesētu: pasaulē lielākā apvienošanās. Kompānija, kurā strādā Pjetro, grasās apvienoties ar amerikāņiem. Veronēzi parāda dažas iekšējās augstākā līmeņa intrigas, piemin štatu samazināšanu, bet es gribētu zināt, ko tas mainīs Itālijas televīzijas skatītājam, kā ietekmēs citus plašsaziņas līdzekļus. Nu, kaut dažos vārdos… Bet nekā. Tā vietā nez kāpēc visi esošie un potenciālie prezidenti apciemo Pjetro un mēģina viņu iesaistīt savos plānos, it kā tieši no viņa kaut kas būtu atkarīgs. Ja Pjetro to visu nav izdomājis aiz garlaicības vai maldu mākts, nekaitētu pamatot, kāpēc viņš ir tik svarīgs.
Pat šķietami sīkumi bija neticami. Darbība risinās ļoti karstā rudenī, ārā ir trīsdesmit grādu svelme, un sasvīdušais kolēģis, kurš izgājis paskriet, ir tērpies flīsa jakā. (Turklāt nevis vienkārši paskriet, bet džogingā. Pie šī vārda es aizķēros tikpat ļoti kā pie „vou”, un aizķerties puslappusi garos teikumos, kādos domā grāmatas varonis, nav patīkami. Tad nu mazliet padomāju par to, cik ļoti riskanta ir žargonvārdu būšana – kas vienam šķiet normāli, otram liekas pagalam nepieņemami vai vienkārši nevietā.)
Grāmatu izlasīju līdz galam un nemocījos, un negribu nevienu atrunāt no lasīšanas, bet tas, ko es gribēju izlasīt, tur nebija uzrakstīts, toties uzrakstītais mani nepārliecināja. Sauciet to par raksturu nesaderību.
Like this:
Be the first to like this post.
Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrība
Labs apraksts, ļoti daudz kam piekrītu.
Man likās dīvains tas tulkojums – angļu un franču teksti ir palikuši netulkoti. Tā kā pati angļu val saprotu, tad Radiohead tekstu pieminēšana man nelikās nekas briesmīgs, bet to franču tekstu nesaprašana gan mani kaitināja. Vai tad šādos gadījumos neieliek tulkojumu iekš zemsvītras piezīmes?
Un kas bija tas “prātšķēlējs”, kas pieminēts saistībā ar Zvaigžņu kariem?
Atšķirībā no Stikla cilvēkiem (man šķiet arī nopirku šī bloga ietekmē un neesmu ticis pāri 20 lappusei) Rāmais Haoss man ļoti patika. Es pat nezinu kāpēc. Paldies, ka vērsi uzmanību. Man arī likās, ka var būt ar parastu cilvēku, nevis samērā bagātu menedžeri būtu vieglāk asociēties. Bet var būt arī nē. Var būt tieši tāpēc ir tik viegli noticēt šādam stāstam, ka Pjetro var dzīvot un nedomāt par faksa aparātiem. Detaļu gan man nepietrūka. Vairāk par storiju man laikam gribas saprasti kā jūtas cilvēki un kāpēc.
Par zemsvītras piezīmēm ir divējāda sajūta. It kā jau tās palīdz labāk izsekot domai, bet no otras puses tā ir iejaukšanās lasīšanas procesā, kas dažkārt kaitina vēl vairāk, nekā sajūta ka kaut ko svarīgu palaid garām. Un visu saprast jau tāpat nevar.
Oriģinālā arī noteikti angļu un franču teikumi nav tulkoti. Pjetro pats tos saprot fragmentāri un gandrīz visu atstāsta, tā ka šajā gadījumā mani tas netraucēja. Vispār vislabākais variants, man šķiet, ir tāds, kāds bija laikam Tima Pārksa “Eiropā”: teikumi, kas tekstā ir svešvalodās, grāmatas beigās ir iztulkoti latviski. Bez numuriņiem vai zvaigznītēm, teksta plūdumu nekas nepārtrauc, bet, ja kādam vajag, tulkojumu viegli uzmeklēt.
Tā jau Meijere glīti tikusi galā ar briesmīgi garajiem teikumiem, bet man liekas, ka to jau tāpat visi nojauš, nav nemaz jāsaka.
G, man žēl, ka Tev (drīkst tā uzrunāt?) nepatika “Stikla cilvēki”, varbūt kādreiz tomēr tiksi tālāk? Man grāmatas bieži stāv ne tikai mēnešiem, bet pat gadiem ilgi, līdz tām pienāk īstais laiks. Veronēzi acīmredzot tāds vēl nebija pienācis, man vajag cilvēku sabiedrībā. Es pat mēģināju sev iestāstīt, ka Pjetro šobrīd viss ir pie kājas, bet es viņam vienalga nenoticēju un tā arī nesapratu, kam viņš to visu stāsta. Iespējams, man traucēja autora izvēlētā stāstījuma forma: tagadnē, pirmajā personā. Varbūt tāpēc, ka pati tik komplicēti nedomāju, kas zina.