Kaisles ķirzakas blūzs

Кристофер Мур “Ящер страсти из бухты грусти“. Перевод: Максим Немцов. M.: Фантом Пресс, 2002. (Christopher Moore. The Lust Lizard of Melancholy Cove, 1999.)

Kristofers Mūrs apgalvo, ka vienu dienu esot atklājis — visi paziņas sēž uz antidepreasantiem, tikai viņš ne. Tātad viņam jābūt draugu depresijas cēlonim. Draugi viņu mēģināja nomierināt, sakot, ka tā ir paranoja (kas, kā apgalvots grāmatā, iespējams, ir tikai izglītota cilvēka reakcija uz apkārt notiekošo), jo depresija ir visiem cilvēkiem, arī tiem, kas nepazīst Mūru. Ja jau tā, varbūt depresijai bija būtiska nozīme evolūcijā? Varbūt reiz bija plēsoņas, kas medīja nomāktas radības? Un ja nu kāds aizvēsturisks īpatnis vēl būtu saglabājies un nokļūtu mazpilsētā, kurā visi pēkšņi būtu atmetuši antidepresantus? Un ja nu viņu sauktu par Stīvu?
Mūrs ir atradis atbildes uz šiem svarīgajiem jautājumiem. Iespējams, pat ļoti iespējams, ka arī viņš kaut ko lieto. Vai varbūt tā viņam ir dievišķa velte.
Kalifornijas kūrortpilsētiņā, kur vietējā aptieķnieka rūpals plaukst un zeļ, jo psihiatre pie viņa ar receptēm ir nosūtījusi vismaz trešo daļu iedzīvotāju, kāda sieviete tiek atrasta pakārusies. (Grāmatas sākums lasāms šeit.) Dakteri Velu piemeklē sirdsapziņas pārmetumi, jo uz tīrību un kārtību ķertā Besa, protams, bija viņas paciente, tāpēc ārste nolemj pārtraukt zāļot pilsētniekus un pievērsties laikietilpīgajai psihoterapijai. Maza šantāža (un aptiekāru ir par ko šantažēt), un liela daļa pilsētnieku tiek, pašiem nezinot, noņemti no tabletēm.
Vietējais policists Teo, kurš pie Velas neiet, jo viņam ir mazs kaņepju dārziņš, tikmēr mēģina noskaidrot, vai Besa patiesi pakārusies pati, lai gan šerifs ir stingri pavēlējis atdot lietu apgabala puišu pārziņā. Teo arī jūt miglainas simpātijas pret oficiāli ķerto Molliju, kas dzīvo vagoniņā, labi kaujas, ledusskapī glabā Stīvija līķi un apgalvo, ka reiz ir bijusi kinozvaigzne.
Bārs, kura īpašniece reiz sāka ar liekajām skropstām un krūtīm, bet nu ir gandrīz pilnībā veidota no titāna, silikona utt., tagad ir stāvgrūdām pilns. Visi vēlas iedzert un paklausīties jaunā vecā blūzmeņa Samiņa skumīgo ģitārspēli. Tā pie sevis vilkšus velk arī mūžsenu milzu ķirzaku, ko no miega pamodinājusi AES dzesēšanas sistēmas noplūde. Tas ir Stīvs. Viņam ir milzīga ēstgriba, viņš ir gatavs izdrāzt degvielas cisternu un visā apkārtnē rada neizturamu seksuālu spriedzi.
Un tas vēl ir tikai pats sākums.
Mūrs, kas man mazliet atgādināja Duglasu Koplendu, ir sarakstījis grūti definējamu grāmatu, ko tomēr noteikti var nosaukt par melno humoru, parodiju par šausmu un spriedzes literatūru vai, kā teikts uz vāka, psihotropu farsu. Tā jālasa ar mazliet cinisku attieksmi, atdodot godu lubenēm un lētajām fantastikas pornofilmām, kas domātas briļļainajiem datorpuišiem adītos džemperos un citiem nekur nederīgiem neveiksminiekiem, kādu grāmatā netrūkst. Visi viņi ir ķerti. Tomēr ar laiku neiespējamo notikumu jūklī, kas ne uz brīdi nepierimst, kļūst pamanāmi īsti cilvēki, suņi, ķirzakas un citi zvēri, un tu sāc skumt viņiem līdzi. Pat aptiekāram. Blūzs, zinies.