Tava. Līdz nāvei

Клаудиа Пиньейро “Твоя“. Перевод: Мария Кузнецова. Астрель, 2010. (Claudia Piñeiro “Tuya”, 2006.) 191 стр.

“Mēs ar Ernesto jau mēnesi kā neesam mīlējušies. Vai pat divus mēnešus, īsti nezinu. Lai gan mani tas īpaši neuztrauca. Vakarpusē es jau esmu ļoti piekususi.” Nevainojama mājturība nav joka lieta, tāpat kā gandrīz divdesmit laulībā pavadīti gadi. Protams, Inese varētu apvaicāties vīram, kāpēc nekas nenotiek, taču līdzīgi kādreiz bija rīkojusies Ineses māte. Viņas vīrs paziņoja, ka nevarot ciest sievu, un aizgāja uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc Inese, kā visas sievietes to dara, sāk pārbaudīt vīra kabatas un noklausīties tālruņa zvanus. Un atrod mīlas vēstulīti, kam paraksta vietā ir ar lūpukrāsu uzzīmēta sirds un tikai viens vārds: “Tava”.

Jo katru sievieti kādreiz piekrāpj. Tā ir kā menopauze: var sākties nedaudz vēlāk, bet nevienai nepaiet garām. Vienkārši dažas par krāpšanu var nekad neuzzināt. Tādām ir vieglāk, jo viņu dzīvē nekas nemainās. Citādi ir mums, kas esam atklājušas patiesību: mēs sākam sev vaicāt, kas viņa tāda ir, kur esam pieļāvušas kļūdu, ko tagad iesākt, piedot vai ne, kā atriebties par tādu izrīcību, un, no viena jautājuma pārejot pie nākamā, varam tā sapīties, ka vairs neatrodam atpakaļceļu.

Inese noklausās, kā vīrs sarunā naksnīgu randiņu, aizbrauc izspiegot un…

Es pazinu Alisiju, viņa sekretāri. Nekad nebūtu iedomājusies, ka šī sieviete var zīmēt sarkanas sirsniņas un rakstīt “Mīlu tevi” precētam vīrietim. Agrāk viņa man pat patika. Bagāta meitene, nekāda patosa, ģērbjas gandrīz tāpat kā es.

It kā ar to nepietiktu, vīrs ar mīļāko sastrīdas, pagrūž viņu, un Alisija ar galvu atsitas pret koku. Viss. Vairs nekādu zīmīšu nebūs.

Klaudija Pinjeiro ap romāna sarakstīšanas laiku

Un ko mājsaimniece? “Par sasistu tasīti neraud. Izmet lauskas un mazgā grīdu.” Sāk kalt plānus, kā noslēpt līķi un notikušo. Vīrs arī nav tik neaptēsts, kā Inese bija iedomājusies. Viņai jau vispār patīkot visam saskatīt labo pusi. Tikai šobrīd ģimenes dzīvē daudz sarežģījumu. Septiņpadsmitgadīgā meita ar māti nerunā, sēž savā istabā un ļauj tēvam sevi lutināt. Nu, un vīra romāns arī izrādās krietni juceklīgāks un bīstamāks nekā licies agrāk.
“Humors” varbūt ir par skaļu teikts, taču grāmatas sākums ir nenoliedzami smieklīgs. Inese savos vienkāršajos, īsajos teikumos (grāmatā nav daudz grūtāku vārdu par “vienādsānu trijstūri”, tāpēc tā viegli lasāma svešvalodā) stāsta vienu, bet pasaka pavisam ko citu. Starp Ineses stāstījumu un vēlāk arī izmeklēšanas dokumentiem ir īsas nodaļas, kurās runā viņas meita Lalī. Tieši runā, jo tur ir tikai dialogs, parasti telefonsarunas.
Pakāpeniski vieglo smieklīgumu pārmāc apjausma, cik ļoti viņi cits citam ir sveši un cik pazīstami tas tomēr šķiet. Ironiskā detektīvstāsta vietā stājas psiholoģiska drāma, pat traģēdija.

Pēc divdesmit gadiem laulība pārstāj būt tāda, kāda tā ir, un kļūst par tādu, kādu mēs to gribam redzēt. Daži pat neatšķir notikumus, kas patiešām ir bijuši, no tiem, kas tikai varēja gadīties. Atceroties ģimenes dzīvi, īpaši tik parastu, kāda ir mums, tik cieši savijas patiesība un izdomājums.

Manas simpātijas pret varoņiem stāsta laikā mainījās, un cerīgās beigas nāca diezgan negaidītas. Pati grāmata gan patika no sākuma līdz galam, un Pinjeiro es noteikti lasīšu vēl.