Neesmu apsēsta ar kārtību, gluži pretēji, taču ir divi izņēmumi. Man patīk, ja cilvēki raksta pareizi, un es mēdzu grāmatnīcu pārdevējām un reizēm arī bibliotekārēm norādīt uz neīstā plauktā ieliktām grāmatām. Tiesa, pēdējo reizi, kad ieraudzīju pie romantiskiem romāniem novietotu Aleksa Gārlenda “Pludmali” koši rozā vākos (“On Arranging Books by Color“), man izdevās atturēties no vēlmes labot šo nepilnību.
Zili melna kaudze
Agrāk gan esmu stāstījusi, ka Sokrata pieminēšana nosaukumā vēl nenozīmē, ka tā ir filosofija (Sigita Gedas dzejoļu krājums “Sokrats runā ar vēju”), vai ka Šāndora Mārai “Zāļu grāmata” nav medicīnas rokasgrāmata. Džefa Vandermiera (
Jeff VanderMeer) drūmā fantāzija “Shriek” savukārt bija nolikta pie bērnu grāmatām. Nu ja, izklausās gandrīz pēc Šreka, un vāks arī tāds zaļgans… Tas nekas, ka tur ir daudz vardarbības, narkotiku un seksa. Kā teica pārdevēja, uz vāka taču rakstīts, ka tur ir par brāļa un māsas attiecībām.
Šādas nepareizības varētu arī viltīgi izmantot, lai pievērstu potenciālo pircēju uzmanību. Vairākas reizes esmu neīstajā vietā stāvošu grāmatu, piemēram, pie daiļliteratūras noliktu nigērieša vides aktīvista biogrāfiju, izvilkusi no plaukta un nopirkusi, nevis gājusi sūdzēties pārdevējām. Līdzīgā veidā iepazinu angļu zinātniskās fantastikas autori Džastinu Robsoni (
Justina Robson). Plauktā ievēroju nosaukumu “
Natural History“. Tā patiesi nebija dabaszinātņu grāmata, un esmu priecīga, ka toreiz to pamanīju.
Iepērkoties internetā, šādu nejaušu atklājumu iespēja ir daudz mazāka. Lielākoties nopērku tikai to, kam esmu gājusi pakaļ, vai kaut ko ļoti līdzīgu.
Un kā ir ar jums?
Like this:
Be the first to like this post.
Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrība
Šodien tieši skatījos grāmatas interneta veikalā. Tur tomēr ir iespēja kaut ko nejauši atklāt – šad tad, meklējot grāmatu pēc kāda vārda, kas man palicis prātā no tās nosaukuma, esmu atradusi kaut ko citu, bet arī ļoti interesantu. Tomēr internetā iepērkos krietni retāk nekā īstajās grāmatnīcās. Tādēļ arī mani nejaušie atklājumi biežāk gadījušies grāmatnīcās. (Es gan parasti klusībā pasmaidu vai pasmejos par nepareizi ieklasificētu grāmatu, bet pārdevējiem nekad neesmu to teikusi.)
Grāmatnīcā mani grāmata nepareizā vietā īpaši nesatrauc (var jau būt, ka tas ir viens no mārketinga trikiem), tomēr bibliotēkā gan sarūgtina. Regulāri pacepos pie Išiguro japāņu literatūras plauktiņā. Pat noklasificēts pareizi, bet vienalga iestūķēts pēc saprašanas. Ir gadījies, ka kaut ko acīmredzami sajauktu pa kluso ielieku pareizi, jo uz teikto parasti nereaģē saprotoši, kam gan patīk tādi nūģīgi lasītāji.
Nejauši atklājumi man vairāk gadās inernetā, tur ērtāk parakņāties. Grāmatnīcā meklēju diezgan mērķtiecīgi.
Tad jau es viena tāda piekasīga… Tiesa, regulāri satiktajai bibliotekārei ir grūtāk norādīt uz kļūdu nekā svešai pārdevējai, lai gan es to daru ar vislabākajiem nodomiem un tīru sirdi. Un ne jau vienmēr ir viegli izšķirties, kurā plauktā grāmata iederas visvairāk, žanru un tautību robežas mēdz izplūst.
Es par kārtību grāmatu plauktos nemaz neuztraucos. Nē, manējos tāda ir, grāmatas saliktas kā pagadās un tikai es zinu kur kas atrodas. Grāmatu veikalos mani arī šī lieta neuztrauc, tajos gan parasti neko nepērku. Internetā pērkot, tur gan man ir impulsīvie pirkumi un mirkļa vājumi, kas liek spiest buy pogu vismaz pāris reizes nedēļā.