Katrīna Pankola. Krokodilu dzeltenās acis. Tulk. Dina Kārkliņa, il. Artūrs Zariņš. Rīga: Kontinents, 2011. (Katherine Pancol. Les Yeux jaunes des crocodiles. 2006.) 495 lpp.

 Par šo grāmatu es vispirms izdzirdēju pie angliski rakstošās francūzietes Emmas, un tā man palika atmiņā laikam jau sērijas zooloģisko nosaukumu dēļ. Tikusi galā ar krokodiliem, autore vēlāk pievēršas bruņurupučiem un vāverēm. Tad romānu izdeva “Kontinents”. To izlasīja Santa, kurai grāmata patika, un Doronike, kurai tā nepatika. Un visbeidzot arī es. Jāatzīst, es šoreiz sliecos uz Doronikes pusi, lai gan kā viegls sieviešu romāns šis noteikti būtu vērtējams diezgan augstu.
 ”Šī rakstniece uzdod jautājumu – kā izdzīvot sievietei modernā kapitālisma pasaulē, kurā novecot nav ļauts, būt bez vīra ir pazemojoši un pelnīt grašus ir nepiedienīgi?” Ē, tiešām tā ir? Es vēl varētu saprast par krunkām un mazo algu, bet vai ta’ mūsdienās kādu uztrauc vīra trūkums? Autore acīmredzot raksta par svešu pasauli ar man svešām problēmām, un nedara to tik aizrautīgi, lai es justu līdzi galvenajai varonei Žozefīnei, divu pusauga meitu mātei, nu jau gandrīz šķirtenei un vēsturniecei, kas pēta 12. gadsimtu, lai gan grāmatā īsti nav saprotams, pa kuru laiku viņa to dara. Arī viņas domas vēsturei nemaz tik bieži nepievēršas, kā varētu gaidīt no cilvēka, kam tas ir sirdsdarbs. Daudz vairāk viņa īsti franciskā garā domā par ēdienu. Pielikt vinegretam rapšu vai olīveļļu? Lūk, kad viņai būs vairāk naudas nekā tie nožēlojamie graši, kas tomēr ļauj uzturēt sevi, divas meitas, no kurām viena ir ļoti prasīga, un vēl vīru, tad gan viņa lietos tikai vislabāko olīveļļu. (Tā, tagad es gribu vinegretu. Varbūt – īsti latviskā garā – ar diļļu eļļu.)
 Tātad no Žozefīnes, kas ir stipri apvēlusies un vispār nolaidusies, kā nebeidz aizrādīt viņas vecākā meita, aiziet smukulītis vīrs, kam jau krietnu laiku nav bijis darba un nu ir beigušies arī ietaupījumi. Viņš kopā ar mīļāko aizbrauc uz Āfriku audzēt krokodilus, un Žozefīnei, kas allažiņ ir bijusi bailīga un bezpalīdzīga, paļāvusies uz vīra plecu, nākas pēkšņi ar visu tikt galā vienai. Talkā nāk labā kaimiņiene un māsasvīrs, un viņa it kā saņemas.
 Kas man nepatika visvairāk, ja nerunā par to, ka romāns ir pārāk izstiepts, ar 300 lpp. būtu pilnībā pieticis (taču es pieņemu, ka mērķauditorijai tieši patīk biezas grāmatas; lai nu kā, es pat varētu izlasīt arī turpinājumus, vismaz viens jau izdots arī latviski, bet tie ir vēl biezāki), un ka sliktie tēli ir ārkārtīgi pārspīlēti nelietīgi, ir tas, ka autore, pūlēdamās atbrīvot Žozefīni no sastinguma – un tas patiesi būtu grāmatas un lasīšanas vērts temats –, ieslīgst pasakā, lai piekāptos anotācijā minētajiem kapitālisma likumiem. Ž. sāk izskatīties jaunāka, dabū skaistuli par mīļoto un sāk pelnīt daudz naudas. Labās fejas vietā darbojas karaliskā ģimene (nopietni. Izrādās, viņa pazīst kādu tās maskējušos pārstāvi), meitiņa sadraudzējas ne ar vienu citu kā Miku Džegeru, kam nav nekā cita labāka kā vakaros tērzēt ar šo pa tālruni, un pati Žozefīne seko klasiskajam ieteikumam: “Nav naudas? Sāc tulkot!” Izrādās, ka viņa labi prot angļu un krievu (!) valodu un var mierīgi tulkot līgumus. Tas nekas, ka pati allaž visu ir parakstījusi nelasot un droši vien pat franciski nebūtu spējīga saprast, kas tur rakstīts. Un, ja jau tā, kas viņai ko neiztulkot arī kādu grāmatu? Romānā minētais Gerija Kūpera teikums, kam bija jāliecina par to, cik šis darbs sarežģīts, gan rādījās stipri vienkāršs, bet tas nu tā.
 Nu, un tad jau var arī uzrakstīt pati savu grāmatu. Cik noprotams, pēc pēdējā punkta pielikšanas tā tūdaļ bija gatava iespiešanai, nekas jālabo nebija, un tā, protams, kļuva par bestselleru. Mani gan tās atstāstījumi garlaikoja vairāk par visu pārējo.
 Baidos, ka Žozefīnes recepte nīkulīguma pārvarēšanai nevienam citam nederēs.
 Pa vidu ir arī jaukas lietas, piemēram, mātes otrā vīra romāns ar tauklodīti, tas ir, Kūciņu. Nevaru spriest par tulkojuma atbilstību oriģinālam (ķīnieša angļu valoda latviski bija piegludināta, un “Fuck Bush” šķīsti pārveidots par “Piedr… Bušu”), taču latviski grāmata bija ļoti labi lasāma. Varu saprast, kāpēc tulkotāja Dina Kārkliņa skumst, ka viņas darbu neviens nepamana. Turklāt man tiešām patīk, ja piezīmes, šajā gadījumā – angļu frāžu tulkojumus – ievieto vienkopus grāmatas beigās.