Rita Ruduša. Pagrīdes citādība: Homoseksuāļi Padomju Latvijā. Il. Laima Ruduša. R.: Mansards, 2012. 139 lpp.
Kath Weston. Families We Choose: Lesbians, Gays, Kinship. Photo: Chantel Regnault. Columbia University Press; Revised edition, 1997. (1991.) 261 lpp.

  Kaut arī Rudušas grāmatu lasīt nenoliedzami bija interesanti, tomēr no manis neatstājās vilšanās sajūta. Apakšvirsraksts – homoseksuāļi Padomju Latvijā – ir pārāk ietilpīgs un piesola to, ko plānajā sējumā neatrast.
  Pirmkārt jau tas mudina uz domu, ka te varētu būt ieskicēts homoseksuālo personu stāvoklis kopumā, bet kur nu. Iespējams, ka tas daudz plašāk ticis aplūkots 2010. gada konferencē “Cilvēktiesības un homoseksualitāte – pagātne, tagadne, nākotne”, kuras ietekmē radusies “Pagrīdes citādība”, taču grāmatā tikai ievadā pieminēta, piemēram, iespēja nokļūt cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā. Tālāk seko stāsti par divpadsmit cilvēkiem, kas ne vienā, ne otrā vietā nav pabijuši vai vismaz par to nerunā. Vai tas nozīmē, ka šī iespēja bija tīri teorētiska, bet praksē tā nenotika?
  Otrkārt, kad biju samierinājusies ar to, ka grāmatas autore ir žurnāliste, nevis vēsturniece vai socioloģe, un neko vairāk kā dzīvesstāstus nesagaidīt (bet plašāks, pamatīgāks ievads vai pēcvārds tomēr būtu ļoti noderējis), es pievīlos arī tajos. Man šķita, ka stāstos ir pārāk daudz intervētājas un pārāk maz intervējamo tiešās runas. Protams, ir interesanti izlasīt, kā autore uzzināja, kas ir homoseksuālis, kā viņa sadzer ar sarunu biedriem un tā joprojām, un vispār tas, kā heteroseksuāli cilvēki uztver citādos, arī ir uzmanības un rakstudarbu vērta tēma, taču šoreiz es to negaidīju, vismaz tik lielās devās noteikti ne. Vienlaikus bija sajūta, ka daudz kas no stāstītā ir palicis aiz kadra, ka tekstā ir tikai maza kripatiņa tā, kas cilvēkam varētu būt bijis sakāms. Godīgi sakot, man traucēja arī nodaļu noapaļotība, ievads un nobeigums kā “Sestdienas” rakstiem. Es būtu gribējusi, lai tekstu nemaz nevarētu pamanīt, lai visa uzmanība pievērstos runātājam. Protams, kādam citam lasītājam var šķist pilnīgi otrādi. Šeit lasāma viena nodaļa, varat noskaidrot, kā šķiet jums, un, ja izlasīsit arī komentārus, saprast, kāpēc šī grāmata ir svarīga. Cilvēku dēļ, protams.
  R. Ruduša ievadā raksta, cik grūti bijis sameklēt cilvēkus, kas ir gatavi runāt. Viena nodaļa ir tikai lappusi gara, jo tās varone ir pārdomājusi un atsacījusies publicēt savu stāstu. Tas sarūgtina, jo mani, saprotams, sieviešu piedzīvotais interesē mazliet vairāk, bet grāmatā valda geji, starp kuriem Olgu, kas piedzimusi kā Oļegs, un vēl vienu lesbieti gandrīz nevar pamanīt. Te nu atkal pietrūkst ievada paskaidrojuma, vai tāda nu mums ir homoseksuāļu proporcija (ja tā padomā, es arī pazīstu galvenokārt gejus), vai varbūt lesbietes vienkārši ir grūtāk sameklējamas (iespējams, ka viņām ir vieglāk palikt nepamanītām un izlikties par draudzenēm vecmeitām; bet grāmatā uz šo jautājumu atbildi neatrast) vai kautrīgākas.
  Vasarā sanāca izlasīt kādu citu grāmatu par homoseksuāļiem 80. gadu beigu ASV. Salīdzināt nebūtu godīgi, šīs grāmatas autore ir antropoloģe, un, ja pareizi atceros, tā bija viņas doktora disertācija, starp citu, pārsteidzoši viegli lasāma un saistoša. Tas, kā lesbietes un geji saglabā vai pārrauj un varbūt vēlāk atkal atjauno saites ar savu ģimeni, kā viņi izveido dažādas jaunas attiecības, ko varētu nosaukt par paplašinātu ģimeni, ikvienam varētu izraisīt pārdomas. Kurā brīdī brīdī draugi pārstāj būt tikai draugi un kļūst vēl tuvāki, radniecīgāki? Kā vispār cilvēki pietuvinās un attālinās cits no cita, cik lielā mērā ir svarīga asinsradniecība, ko mēs esam gatavi darīt savu tuvāko dēļ?
  Grāmatā “Families We Choose” netrūka gan priecīgi aizkustinošu stāstu, gan tādu, no kuriem šermuļi iet pār kauliem. ASV 80. gadi bija laiks, kad dažiem no AIDS nomira vai visi draugi, turklāt tas, ka tu varbūt ar slimnieku esi pavadījis kopā pusi mūža, neko nenozīmēja, jo valsts tavu ģimeni neatzina. Tāpat neko nenozīmēja tas, ka jūs kopā esat audzinājuši viņa bērnu. Un kur nu vēl visi atsacīšanās stāsti, piemēram, tas, kā vecāki veic simbolisku sava bērna apbedīšanas ceremoniju, jo viņš ir atzinies, ka ir gejs…
  “Pagrīdes citādībā” savas homoseksualitātes atzīšanas stāstu gandrīz nav, tās varoņi lielākoties izvēlējušies to noklusēt pat tajos gadījumos, kad bija pārliecināti, ka vecāki vai darbabiedri to nojauš. Šermuļus te var izsaukt tie daži patiešām padomju laika stāsti (un te nu man atkal jāsūrojas, ka pārsvarā grāmatā runa ir jau par postpadomju laiku), kuru varoņi citādības dēļ tika pazemoti, piekauti skolā vai vēlāk. Ģimeni gribēja arī viņi, taču te nav eksperimentu, īsti nav pat domas, ka varētu laimīgi dzīvot līdz sirmam vecumam. Ģimene – tā ir sieva un bērni, un bieži vien šī ģimene arī tiek dabūta. Tie, kas runā par demogrāfiju, var justies apmierināti. Mani šausmina doma, kā šādā apvienībā jūtas nemīlētā sieviete un bērni. Lūk, vēl viena tēma, par kuru būtu jāraksta.