Kinopazinējam un tulkotājam Viktoram Freibergam ir bijis kas sakāms par cenzūru un bērnu grāmatām.
  Šonam Tanam, austrāliešu māksliniekam un rakstniekam, kura grāmata “Aizpilsētas stāsti” ir izdota arī latviski, nesen iznākusi skiču grāmatiņa, kas visvairāk varētu piesaistīt cilvēkus, kuri reizēm šo to uzzīmē, bet ne tikai viņus. Lūk, intervija un mazs ieskats grāmatā.
  Šonedēļ atklāju mazliet kičīgu, mazliet sirreālu un mazliet tvaikpancisku leišu mākslinieku Ģediminu Pranckeviču (Gediminas Pranckevičius). Uzklikšķinot uz (nekrietni nospertā) zīmējuma, tiksiet viņa mājās.
  Te jūs paši varat pārliecināties par mākslas spēku. Savējo.

  Rakstniece Kārena Lorda stāsta, kā ir, ja esi citāda, ja pārstāvi citu kultūru:

Almost every interview I have done as an author has presented me with some variation of this question: ‘What is it like, being a writer from another culture?’.
  I’m always fascinated at the editing process between American English, British English, and Caribbean English. The American publishers convert my spelling; the British publishers check my grammar, and some words and phrases I avoid completely because the likelihood of misunderstanding is too great. I write imaginary worlds with their own dialect and slang, which makes editing even more interesting.
  The real surprise comes from the things we don’t know are different. The significance of a particular surname or manner of dress is lost in translation. The explanation might be too complicated for a footnote but too subtle for an appendix.

  Vēl viens mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kuru Stīvena Kinga darbu lasīt kā pirmo.
  Ja ir vēlme pēc vecākām šausmām, šeit var dabūt e-grāmatu “The Complete Works of H.P. Lovecraft”.
  To es nez vai lasīšu, toties John Chu (nav ne jausmas, kā izrunā ķīniešu vārdus) stāstu “The Water That Falls on You from Nowhere”, kas sasaucas ar kādu nesenu grāmatas aprakstu, gan izlasīju un atzinu par labu esam. Mazliet fantastikas – iedomājies, kā viss mainītos, ja katru reizi, kad cilvēks samelojas, pēkšņi sāktu līt lietus, — un tad tikai attiecības.

  Uttering “this sentence is false” or some other paradox leaves you with such a sense of angst, so filled with the sense of an impending doom, that most people don’t last five seconds before blurting something unequivocal. So, of course, holding out for as long as possible has become the latest craze among drunk frat boys and hard men who insist on root canals without an anesthetic. Psychologists are finding the longer you wait, the more unequivocal you need to be to ever find solace.

  Čaina Mjevils ir uzskaitījis 50 ne gluži reāliskus darbus, ko lasīt kreisi noskaņotiem cilvēkiem.

  This is not a list of the “best” fantasy or SF. There are huge numbers of superb works not on the list. Those below are chosen not just because of their quality—which though mostly good, is variable—but because the politics they embed (deliberately or not) are of particular interest to socialists. Of course, other works—by the same or other writers—could have been chosen: disagreement and alternative suggestions are welcomed. I change my own mind hour to hour on this anyway.

  Es esmu izlasījusi kādus vienpadsmit vai divpadsmit (Mikhail Bulgakov—The Master and Margarita (1938), Philip K. Dick—A Scanner Darkly (1977), Charlotte Perkins Gilman—“The Yellow Wallpaper” (1892), Ursula K. Le Guin—The Dispossessed: An Ambiguous Utopia (1974), Toni Morrison—Beloved (1987), Marge Piercy—Woman on the Edge of Time (1976), Philip Pullman—Northern Lights (1995), Keith Roberts—Pavane (1968), Mary Shelley—Frankenstein, or the Modern Prometheus (1818), Jonathan Swift—Gulliver’s Travels (1726), Oscar Wilde—The Happy Prince and Other Stories (1888) un man šķiet, ka arī Alexei Tolstoy—Aelita (1922), vēlīno versiju), tātad vēl ir daudz lasāmā.

  Krievijā labākajam 2012. g. publicētam garstāstam marta vidū pasniegs Belkina prēmiju. Visus stāstus var lasīt internetā. Nominantu īsais saraksts ir šāds: Дмитрий Верещагин «Заманиловка», Дмитрий Ищенко «Териберка», Ирина Поволоцкая «Пациент и Гомеопат», Геннадий Прашкевич «Упячка-25», Владимир Холодов «Шанс».

  Vēl es šonedēļ pāris vietās uzgāju apceres, kāpēc cilvēki, kas raksta emuārus par grāmatām, tik reti diskutē ar citiem rakstītājiem. Protams, bieži vien vieni raksta par grāmatām, ko citi nav lasījuši, taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc parasti netiek apstrīdēts rakstītāja izteiktais viedoklis. Lūk, viens raksts:

  Still, I wonder if the genial tone within the book blogging world exists only because we remain silent in disagreement and only speak up when we can support and endorse the thoughts of other bloggers. And if that’s the case, is it a good thing?

  Nu jā, es arī zinu, ka būtu labi komentēt vairāk, jo man pašai arī patīk, ja kāds pie manis parunājas, tak man vispār ir raksturīgi pateikt vienu teikumu un trīs paturēt prātā. Es pat bieži vien reizēm atļaujos nepiekrist, bet pēcāk bažījos, ka cilvēks pie otra ekrāna to varētu uztvert personīgi.
  Kāds cilvēks tur komentāros izsaka domu, ka blogeri varētu piespraust virtuālu nozīmīti, atklājot citiem, cik lielā mērā ir gatavi iesaistīties strīdiņos un cik asus komentārus gatavi uzklausīt. Starp citu, es ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu malā pierakstīt, ka man drīkst un ir pat ieteicams norādīt uz pareizrakstības un pārējām kļūdām, tikai neesmu formulējusi šo teikumu. Varbūt beidzot jāpacenšas.

About these ads