Tā raksta Satori:
“28. februārī plkst. 18.30 Mazajā Ģildē norisināsies literārais pasākums “Kaimiņa grāmatplaukts”.
Vakara gaitā ikvienam skatītājam būs iespēja arī pašam kļūt par pasākuma programmas veidotāju, uzstājoties ar nelielu sev aktuālā prozas darba fragmenta lasījumu. Fragmentam jābūt no publicēta latviešu vai ārzemju autora prozas darba, tā garums var būt līdz piecām minūtēm. Pieteikšanās fragmentu lasījumiem būs iespējama tieši pirms pasākuma, potenciālajiem dalībniekiem tikai jāatceras paņemt līdzi no mājām grāmatu, kuras fragmentu viņi labprāt citiem pasākuma apmeklētājiem nolasītu.
Uz pasākumu aicināti arī tie, kas vēlas tikai dzirdēt, kas viņu kaimiņiem pašlaik ir prozas pasaulē aktuālais vai varbūt uzzināt par kādu darbu, kuru vēlāk pašiem izlasīt. Skatītājus, kas nav pieteikušies fragmentus lasīt, pasākuma organizatori apsolās nesatraukt un priekšā nesaukt.
Pasākumā nošu grāmatas izspēlēs dziesminiece Justīne Šteina, savukārt par dalībnieku iedrošināšanu rūpēsies jaunais literāts un radošuma eksperts Jānis Vītols.
Ieeja pasākumā – bez maksas.”
Kaut gan mans ceļš turp nevedīs, uz īsu brīdi iegrimu pārdomās, kas gan varētu būt man aktuāls prozas darbs. Uz galda stāv kaudzīte, ko tuvākajā laikā domāju lasīt, bet tas tak nenozīmē, ka tajā saliktas aktuālas grāmatas. Kaut kas jauns? Ziedonis? Nē taču. Mazās spāņu grāmatiņas par prozu īsti nenosaukt.
Beigās izvēlējos veco paņēmienu: paņēmu pirmo prozas grāmatu, kas gadījās pa rokai (tā man ir plānos, taču ir pentaloģijas beidzamā daļa), un atvēru 17. lappusi. Lūk, otrā pilnā rindkopa:
“Sage retreated behind the desks, making a feeble attempt to disguise his height by stooping down and hunching his sholders. Fat chance. The wild-eyed soldier charged for the stage, those in his path swiftly getting out of the way. This was Richard Kent, the former British Army major who had created Ax’s barmy army: hero of the Islamic Campaign, commander of the Reich’s armed forces. He should not be at Ashdown. Chinese goodwill didn’t extend that far. He’d be warned (make that begged) to stay away. But of course he’d turned up, with his chiefs of staff. They were telling anyone who would listen that they were here to organise the Resistance.”
Tāda ir mana neakuālā proza. Un kā ir jums?
28.02.2013 at 11.06
divas rindkopas no tuvākās daiļliteratūras:
“thus do the glories of the world pass!
where are the snows of yesteryear, meeting an end that was far more fortunate than that of the proprietress, a little pool scarcely bigger than the puddle of piss of a bitch in heat, melted down to the marrow of her bones in less time than it takes a fly to copulate, skin, tissues, viscera, skeleton, the one exception being her bright red wig and her denture with the derisive smile (pardon me, all of you for giving way to my feelings, my morbid insistence on this hallucinatory scene,”
(Huans Gojtisolo “The Virtues of the Solitary Bird”)
28.02.2013 at 11.26
¡Qué complicado!
Jocīgi, bet nevaru pateikt, patiktu man šīs grāmatas teikumi vai nepatiktu. Abas iespējas šķiet ticamas.
(Galīgi ne par literatūru, tak biju stipri pārsteigta, mācību grāmatas divās rindkopās par spāņu ģimeni izlasot, ka pie viņiem atļauts precēties arī homoseksuāļiem.)
28.02.2013 at 19.10
Pasākums jau ir sācies un vistuvāk pa ķērienam ir šis.
“Why can’t I believe? she asked the darkness.
Behind her eyelids she saw an animal. It was golden colour, with gentle green eyes and canine teeth, and curly wool instead of fur. It opened its mouth, but it did not speak. Instead, it yawned.
It gazed at her. She gazed at it. “You are the effect of a carefully calibrated blend of plant toxins,” she told it.
Then she fell asleep.”
Margaret Atwood “The Year of The Flood”
28.02.2013 at 22.11
Ir jauki satikties ar meiteni, kuras māte strādā uz zemessmēlēja: ja kāds jautā, var atbildēt tieši tā – viņa strādā uz zemessmēlēja. Un katrs apskaudīs. Viņi padziļināja kuģu ceļu, un visu cauru dienu pa īpašām caurulēm no upes grunts uz krastu plūda šķidra smilšu putra. Tā plūda uz krastu, un pamazām ap līci izveidojās smilšu kāpa. Tajā varēja sauļoties pat ļoti vējainā laikā – ja tikai spīdēja saule. Es katru rītu ar motociklu atbraucu uz krastu un, nostājies uz visaugstākās kāpas, vicināju virs galvas kreklu. Tiklīdz viņa mani pamanīja no zemessmēlēja, tā sēdās lielā, caurā laivā, kas piesieta pie baržas un aši īrās uz krastu. … Mēs gulējām karstās, ļoti karstās smiltīs un peldējāmies vai skraidījām, bet zemessmēlējs pastāvīgi dūca, un drukna sieviete zilā kombinezonā staigāja pa klāju pieskatīdama mehānismus. Es skatījos uz viņu no atstatuma, no krasta un vienmēr domāju par to, kā man ir paveicies – es satiekos ar meiteni, kuras māte strādā uz šīs brīnišķīgās ierīces.
Saša Sokolovs “Muļķu skola”