Izpēti visu!

Published 11.09.2013 by Lasītāja

Bradley L. Garrett. Explore Everything: Place-Hacking the City. London: Verso, 2013. 228 lpp.

 Īpaši to, kas paslēpts aiz uzraksta “Ieeja aizliegta”. Tāds varētu būt pilsētas pētnieku (urban explorers) sauklis. Ja esi antropologs, kam nepieciešama disertācijas tēma, ar ko nebūtu slinkums nodarboties, protams, vari pētīt arī pašus pētītājus kā subkultūru. Tā ir rīkojies arī šīs grāmatas autors, kas ekskursijas vecās rūpnīcās un psihiatriskajās slimnīcās, kāpelēšanu pa debesskrāpju jumtiem, skraidīšanu pa metro līnijām, rāpšanos pieminekļos un tiltos (bez eklēriem), līšanu kanalizācijas akās utt. ir pamanījies pārvērst zinātniskajā darbā.
 No “Verso” (kas, runāsim atklāti, man ļāva grāmatu izlasīt vēl pirms tās iznākšanas un par baltu velti) es biju gaidījusi nopietnāku tekstu, bet izrādījās, ka tas vairāk līdzinās lauka pētījuma atskaites aprakstošajai daļai (es gan nevienu tādu neesmu lasījusi, tā ka saprotiet paši, cik lielā mērā man var uzticēties), kurā teorijas ir pamaz. Neteikšu, ka tas mani būtu apbēdinājis, turklāt autors piemin citus pētniekus, kas rakstījuši par šo tēmu, un, ja lasītāju tā īpaši interesētu, varētu bez pūlēm izveidot ieteicamās literatūras sarakstu.
 Man droši vien pietiks ar šo, ja vien kāda cita grāmata pati neiekritīs rokās, gan tāpēc, ka tie džeki man būtu pārāk skarbi, gan tāpēc, ka patiesībā man ir bail no augstuma un šauras, noslēgtas telpas arī nepatīk. Ja man būtu jāizvēlas starp aizliegumu uz mūžu zaudētu iespēju vēl kādreiz ēst eklērus un rāpšanos vanteniekā, es ne mirkli nešaubītos, ko izvēlēties. Man pat ir neomulīgi skatīties fotogrāfijas, kurās kāds šūpo kājas pāri jumta malai kaut kur mākoņos, un tādu attēlu grāmatā ir daudz. Papīra versiju noteikti var izmantot arī kā žurnālu galdiņa bilžu grāmatu: gan skaisti, gan viela sarunām, gan, iespējams, iedvesmas avots. Varbūt vienīgi nepilngadīgajiem nevajadzētu rādīt… lai gan, no otras puses, viņiem takš būs mazāks sods, kad ceļā nostāsies policists?
 Protams, policija ir mazākās briesmas, lielākā bīstamība slēpjas kur citur, un, lai gan es principā piekrītu, ka sabiedrībai nav ko auklēties ar tās atsevišķajiem locekļiem un ka jāļauj katram pašam izvēlēties, cik lielu risku viņš gatavs uzņemties, tomēr man neliekas, ka viena cilvēka tiesības izkrist pa logu vai paskriet zem vilciena būtu lielākas par cita cilvēka tiesībām nevienu nenobraukt vai pirmdienas rītā neatrast būvlaukumā vai liftā līķi. Teiksim, alpīnisti, kas citādā ziņā man nešķiet ne labāki, ne sliktāki par ekstrēmajiem pilsētas pētniekiem un patiesībā ļoti līdzīgi viņiem, vismaz aiziet nomirt nomaļākā vietā, kur viņus atradīs tādi paši trakie. Varbūt tas ir viens iemesls, kāpēc oficiālā attieksme pret šīm bīstamajām nodarbēm ir tik atšķirīga.
 Otrs iemesls, protams, slēpjas vārdiņā “aizliegts”.
 Autors apgalvo, ka PP mēģina atrast dziļāku nozīmi jeb jēgu vietām, kurām ik dienu ejam garām vai cauri, ka viņi vienlaikus gan protestē, gan svin pilsētas un cilvēka attiecības, atļautā un iespējamā saplūšanu, gan izpēta un parāda sabiedrībai pilsētas bīstamās vietas, skaistās, bet noslēptās vai aizmirstās vietas, ka viņi ir hronisti, kas iegūtās zināšanas nodod citiem. To vismaz daļēji apstiprina tekstā minētais piemērs, ka Britu bibliotēka lūgusi atļauju pilnībā arhivēt interneta vietni, kas veltīta slēgtai psihiatriskajai slimnīcai. Man gan radās jautājums, vai vajag visu saglabāt un dokumentēt, kurā brīdī vēstures nepazaudēšana pārvēršas par bezjēdzīgu karti mērogā 1:1, bet tā, protams, jau ir cita tēma, tāpat kā drupu pētnieku pārliekā aizraušanās ar sabrukumu un iznīcību, ko autors pats atzīst.
 Mazliet apšaubāmi izklausās autora mēģinājumi politizēt to, kas lasot lielā mērā tomēr izklausās vienkārši pēc vēlmes spēlēties. Viņš apgalvo, ka, pašmaucot garām apsardzei un fotografējot slepeno pilsētu, jaunieši atgūstot to, par kā zudumu viņiem līdz tam nebijis ne jausmas, gūstot jaunu priekšstatu ne tikai par savu būtību, bet arī par pilsētas telpas un varas attiecībām, tāpēc šāda pilsētizpēte kļūst par politisku rīcību. Liela daļa subkultūras droši vien nepiekristu, jo uzskata, ka viņu motivācija ir apolitiska. Varbūt pareizāk būtu apgalvot, ka PP ir potenciāls būt subversīvai, kas diemžēl parasti netiek piepildīts un adrenalīnu rosinošās pastaigas aizstāj īstu brīvību. Bet varbūt es maldos.

About these ads

2 comments on “Izpēti visu!

  • Nu jā, lasīšana palielina vārdu krājumu visādos virzienos.
    Grāmatiņa ir interesanta, lai gan gribētos, protams, izvērstākus piedzīvojumu aprakstus, ko autors droši vien nav atļāvies gan juridisku, gan akadēmisku iemeslu, gan varbūt arī slinkuma vai apjoma dēļ.

  • Bet man šķiet tā:

    Fill in your details below or click an icon to log in:

    WordPress.com Logo

    You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

    Twitter picture

    You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

    Facebook photo

    You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

    Google+ photo

    You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

    Connecting to %s

    Follow

    Get every new post delivered to your Inbox.

    Join 91 other followers

    %d bloggers like this: