Decembris un tā joprojām

Published 01.01.2014 by Lasītāja

 Es gan neesmu ļoti māņticīga, tikai bišķiņ, bet nu pirmajā janvārī gribējās darīt to, ko vēlētos darīt visu turpmāko gadu. Piemēram, uzskriet. MsMarii man gan laipni novēlēja, lai šogad mazāk skriešanas, bet es kā gāju, tā atgriezos pēc četrām stundām (slikta doma, ja līdzi ir tikai maza ūdens pudelīte un nekā salda; toties galva pamatīgi izvēdināta). Tātad, ja var ticēt līdzībām, šogad viegli ļaušos pavedināties, pēcāk kārtīgi pieēdīšos un, ak vai, atkal gatavošu ēst.
Es gribētu arī reizēm kaut ko ierakstīt blogā. Piemēram, par tām četrām grāmatām, ko izlasīju decembrī.

  1. Junot Díaz. The Brief Wondrous Life of Oscar Wao. Šī ir dikti jauka, skumja un sāpīga grāmata par puiku, īstu SF gīku, kam neveicas ne mīlestībā, ne literatūrā, un par Dominikānas diktatūru, un tā ir pilna ar spāņu vārdiem, un man tā būs jālasa vēl kādu reizi.
  2. Stefan Themerson. The Mystery of the Sardine. Johoho, man ir vēl viena Temersona grāmata, un saprast tajā, nē, šajā neko nevar, tas ir filosofiski politisks detektīvstāsts, kurā uzsprāgst melns pūdelis un tiek pierādīts, ka Eiklīds ir īsts ēzelis, un jā, nekur es nelikšos bez literatūras (kaut vai tādēļ, ka bez divām minētajām Temersons paspēja sarakstīt vēl dažas grāmatas, tikpat nekaunīgi dīvainas un nelasāmas, tavu laimi!).
  3. Graham Joyce. Some Kind of Fairy Tale. Gandrīz Ziemassvētku stāsts par feju aizvestu – vai varbūt smagu psiholoģisku traumu piedzīvojušu – meiteni un to, ko viņas pazušana un atgriešanās nodara ģimenei un mīļotajam; gandrīz labs stāsts.
  4. Horhe Luiss Borhess. Smilšu grāmata. Ā, Borhesu es diez ko nemīlu, bet, pārlasot pēc ilgiem gadiem, nemaz tik ļauni nebija, tomēr man joprojām pietrūkst kaut kā, kas viņu padarītu par piedzīvojumu, kas uzrunātu un neatstātu vai vienkārši ļautu saskatīt to, kas no manis joprojām slēpjas. Varbūt, kad būšu vecāka un gudrāka…

 Tas par decembri. Viņgad kopumā es paguvu izlasīt 85 grāmatas, kas ir dikti, dikti maz, ja salīdzina ar to, kas mani vēl gaida (un, ja šitā turpināšu, nekad nesagaidīs). Varbūt vajag mazāk vienkārši figņas un vairāk pseidointelektuālās. Ā, vēl man stāv viena iesākta grāmata angliski un, tā kā esmu tik haotiska, kādas trīs spāniski. Šajā valodā man nevienu viņgad neizdevās izlasīt, bet šogad, jā, šogad būs cita lieta. (Jā, paldies par apvaicāšanos, mācībās man iet tā neko, pasniedzējam, šķiet, ir apnicis pie mājas darbiem rakstīt klāt “labi” dažādās variācijās, pēdējo – un noteikti vienīgo – reizi bija “fantastiski”.) Esmu izlasījusi vienu grāmatu leitiski un divas – krieviski. Lūk, arī šos skaitļus šogad gribu redzēt citādus. Bet vispār plānu man nav, tikai ceru, ka gribēšu lasīt un pa laikam arī rakstīt.
 Kas vēl? Paspēju Rotko muzejā aplūkot Pētera Martinsona izstādi, nez, kā lai sev dabū kādu vārnu un lauvu? Daudz iespaidīgāk par turpat izstādīto Dalī. Man nenoliedzami ir tricepsi. Vakar pārbaudīju – uz galvas stāvēt arī joprojām māku. Šovakar varētu vēl mazdrusciņ palasīt, mazlietiņ mājasdarbus papildīt un tad doties gulēt. Filmas atstāsim uz citu dienu, vēl jau viss gads priekšā.

About these ads

5 comments on “Decembris un tā joprojām

  • Biju domājusi to negatīvo skriešanu, ko sauc arī par nervozu steigu un “man nav laika”. Savukārt uzskriet vienmēr ir patīkami, atbrīvo prātu, nomierina.

  • Bet man šķiet tā:

    Fill in your details below or click an icon to log in:

    WordPress.com Logo

    You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

    Twitter picture

    You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

    Facebook photo

    You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

    Google+ photo

    You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

    Connecting to %s

    Follow

    Get every new post delivered to your Inbox.

    Join 91 other followers

    %d bloggers like this: