“Mēs ar Ernesto jau mēnesi kā neesam mīlējušies. Vai pat divus mēnešus, īsti nezinu. Lai gan mani tas īpaši neuztrauca. Vakarpusē es jau esmu ļoti piekususi.” Nevainojama mājturība nav joka lieta, tāpat kā gandrīz divdesmit laulībā pavadīti gadi. Protams, Inese varētu apvaicāties vīram, kāpēc nekas nenotiek, taču līdzīgi kādreiz bija rīkojusies Ineses māte. Viņas vīrs paziņoja, ka nevarot ciest sievu, un aizgāja uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc Inese, kā visas sievietes to dara, sāk pārbaudīt vīra kabatas un noklausīties tālruņa zvanus. Un atrod mīlas vēstulīti, kam paraksta vietā ir ar lūpukrāsu uzzīmēta sirds un tikai viens vārds: “Tava”.

Jo katru sievieti kādreiz piekrāpj. Tā ir kā menopauze: var sākties nedaudz vēlāk, bet nevienai nepaiet garām. Vienkārši dažas par krāpšanu var nekad neuzzināt. Tādām ir vieglāk, jo viņu dzīvē nekas nemainās. Citādi ir mums, kas esam atklājušas patiesību: mēs sākam sev vaicāt, kas viņa tāda ir, kur esam pieļāvušas kļūdu, ko tagad iesākt, piedot vai ne, kā atriebties par tādu izrīcību, un, no viena jautājuma pārejot pie nākamā, varam tā sapīties, ka vairs neatrodam atpakaļceļu.

Inese noklausās, kā vīrs sarunā naksnīgu randiņu, aizbrauc izspiegot un…

Es pazinu Alisiju, viņa sekretāri. Nekad nebūtu iedomājusies, ka šī sieviete var zīmēt sarkanas sirsniņas un rakstīt “Mīlu tevi” precētam vīrietim. Agrāk viņa man pat patika. Bagāta meitene, nekāda patosa, ģērbjas gandrīz tāpat kā es.

It kā ar to nepietiktu, vīrs ar mīļāko sastrīdas, pagrūž viņu, un Alisija ar galvu atsitas pret koku. Viss. Vairs nekādu zīmīšu nebūs.

Klaudija Pinjeiro ap romāna sarakstīšanas laiku

Pēc divdesmit gadiem laulība pārstāj būt tāda, kāda tā ir, un kļūst par tādu, kādu mēs to gribam redzēt. Daži pat neatšķir notikumus, kas patiešām ir bijuši, no tiem, kas tikai varēja gadīties. Atceroties ģimenes dzīvi, īpaši tik parastu, kāda ir mums, tik cieši savijas patiesība un izdomājums.

Manas simpātijas pret varoņiem stāsta laikā mainījās, un cerīgās beigas nāca diezgan negaidītas. Pati grāmata gan patika no sākuma līdz galam, un Pinjeiro es noteikti lasīšu vēl.

Man gan šķiet, lai saprastu Atālu pa īstam, viņš ir jāklausās nevis ierakstā un pat ne koncertā, bet gan virtuvē, pie ugunskura vai pusmūrēta kamīna. Tad vārdi, kas, uzrakstīti uz papīra (Atālam ir iznākušas arī dažas dzejoļu un aforismu grāmatas), var šķist mazliet banāli, ir tikai un vienīgi dzīvi un silti, un smieklu pilni. Bet kur tie gadi, kopš viņš nav dzirdēts, lai gan ne kripatiņas nebūs samelots, ja teikšu, ka viņu mīlu viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurus satiekot, man ir ļoti paveicies.

Saver visu gaismu starā,
Tev ir dota tāda vara,
Tikai tev, kas gaismai tic.
Lai tā dzīvo tavā logā,
Lai tā tumsas acīm spītē,
Ej un citus iededzini,
Tikai tu un neviens cits.

“Cik sāpīga nāca ziņa, ka Valdis ir smagi slims. Jau likās, ka slimība ir pieveikta, jau Valdis bija redzams smaidam un dziedam vienā otrā pasākumā, jau šķita, ka ļaunākais ir aiz muguras, bet slimība tomēr ir atgriezusies. Bija paredzēts, ka 25. janvārī kārtējā dziesmu vakarā viesosies Valdis Atāls. Šoreiz Valdis nebūs. Bet dziesmas skanēs. Tās vienkārši nevar neskanēt. Dziesmās ir viss mūsu sirds siltums, mūsu domas un jūtas.

Trešdien, 25. janvārī, Teātra bārā (Lāčplēša ielā 26) pulksten 20 notiks veltījuma koncerts Valdim Atālam „Siltās dziesmas draugam”. Koncertā piedalīsies Ieva Akuratere, Kaspars Dimiters, Haralds Sīmanis, Anta Eņģele, Arnis Miltiņš, Egons Pičners, Uldis Kākulis, Ziedonis Stutiņš, Eduards Cauna un citi. Dziesminieku saime pulcēsies, lai ar dziesmām sūtītu siltumu, spēku un cīņassparu savam draugam, brālim, dziesminiekam Valdim Atālam. Koncerta laikā tiks vākti ziedojumi, kas tiks nodoti Valdim medikamentu iegādei un ārstniecības kursa turpināšanai. Visi mīļi gaidīti labo domu vakarā Valdim Atālam.
Ieeja par ziedojumiem.
Dziesmu vakarus rīko Teātra bārs sadarbībā ar Latvijas Mūzikas atbalsta fondu.”

  Kaut kur Centrāleiropā ir tāda mazpazīstama valsts − Orsīnija. Patiesībā pasvešs ir tikai vārds, jo tās vēsture ļoti atgādina netālo kaimiņu, piemēram, Čehijas, Ungārijas, Polijas, pagātni. Ursula Le Gvina par Orsīniju ir sarakstījusi romānu „Malafrena“ (par 19. gs. sākuma revolucionāru) un vairākus stāstus.
    Autore apgalvo, ka stāstos izteiktas viņas izjūtas, uzzinot par Prāgas nemieru apspiešanu, un vienlaikus tos ietekmējusi Makartija laikos valdošā raganu (tas ir, komunistu) medību gaisotne. Taču to es uzzināju pēc grāmatas izlasīšanas. Paņemot rokās grāmatu, es neko konkrētu negaidīju, ja nu vienīgi to, ka man tā patiks tāpat kā citi Le Gvinas stāsti. Tāpēc jau pirmais stāsts „Strūklakas“ sagādāja pārsteigumu.
    „Viņi zināja – bija tam devuši iemeslu –, ka doktors Kerets Parīzē varētu meklēt politisko patvērumu.“ Tā nu Kerets gan tiek uz biologu kongresu, ļaujot valdībai palepoties, ka tā ir atļāvusi ierasties pat viņam, taču viņu visu laiku pavada cilvēki „bez vārda, bez sejas“. Un tad viņš ekskursijas laikā negaidīti attopas viens pats Versaļas dārzā. Tur starp kokiem, strūklakām un pamesto pili viņš atrod „savu ģimeni, savu mantojumu“ un nu spēj brīvi rīkoties. „Viņš, brīvs cilvēks, aizgāja pa savu ceļu un sev tīkamā laikā uz metro staciju, pats nopirka sev biļeti, pats atgriezās Parīzē.“ Bija 1960. gads.
    Stāsts ir tikai nepilnas piecas lappuses garš, turklāt puse no tā ir veltīta dārziem, tomēr tas apbrīnojami tieši trāpa kādā atkailinātā vietā un par nebrīvumu pasaka varbūt vairāk nekā jebkas cits, ko esmu lasījusi.
    No 1960. gada mēs pārceļamies uz 1150. gada ziemu, kad grūtā situācijā nācās izvēlēties starp nesen pieņemtās kristietības un vēl joprojām kalnos mītošo pagānu dievu aizgādnību. Tad nāk divi 1920. gada stāsti par mīlestību un to, ka nav nepiedodamu noziegumu. Pat slepkavu var mīlēt vairāk par visiem citiem. Sāpīgāk ir tad, ja iemīlas neredzīgs cilvēks. Ogļraču pilsētiņā viņam nav nekādu nākotnes izredžu. Šķiet, ka ģimeni viņš nevar atļauties, ka tas būtu pāridarījums mīļotajai meitenei.
    Galvenā grāmatas tēma ir nebrīve. Vai nu gluži vienkārši nav naudas, vai valsts iekārta ir tāda, kas neko neļauj, un cilvēki nesaredz ceļu prom pat tad, ja to neapsargā vīri, kas šauj bez brīdinājuma un reizēm arī bez iemesla. Viņi ir ieslēgti bezcerībā.

Ko mēs iesāktu ar brīvību, ja mums tā būtu, Kosta? Ko ar to ir izdarījuši Rietumi? Apēduši. Iestūķējuši vēderā. Liels, brīnumains vēders, lūk, kas ir Rietumi. Virsū ir gudra galva, cilvēka galva, ar cilvēka prātu un acīm – taču viss pārējais ir vēders. Viņš vairs nevar paiet. Viņš sēd pie galda ēzdams, ēzdams un izgudrodams mašīnas, kas viņam dotu vairāk ēdiena, vēl vairāk ēdiena. [..] Tur viņš sēd, un šeit esam mēs, mums vēderā nav nekā cita kā vien gaiss, gaiss un vēzis, gaiss un niknums. Mēs vēl varam paiet. Tāpēc esam iejūgti. Iejūgti svešā arklā. Kad saožam ēdienu, mēs brēcam un spārdāmies. – Tomēr vai mēs esam cilvēki, Kosta? Es šaubos.

    Tā runāja Stefana Fabres vectēvs, kas nomira deportācijas laikā vilcienā, bet tēvu kopā ar četrdesmit diviem citiem cilvēkiem nošāva pēc 1956. gada sacelšanās. Es jau teicu, ka Orsīnijas vēsture nav sveša. Reizēm gan šis tas šķiet pārspīlēts, piemēram, valdības papīru aizpildīšana, kad 1965. gadā veikalā nopirka spuldzīti. Tik skarbi noteikti nebija pat Albānijā.
  Kad ārs ir tik naidīgs, paliek tikai citi cilvēki. Savējie. Reizēm tas izdodas, viņi attiecībās atrod pajumti un kādu nieku svaiga gaisa. Citreiz ne.

Mēs viens otram esam viss, kas mums tagad atlicis. [..] − Nē, mums vairs nav pat tā.

  Un vēl ir brīvība radīt, zinātnieku un komponistu brīvība. Pat tad, ja tevi nošauj tagad vai varbūt nošaus pēc pāris gadiem. Pat tad, kad nav ne laika, ne spēka. Tev, tieši tev, tas ir vissvarīgākais darbs.

Kāds labums no mūzikas? Nekāda, Gaije domāja, un tur jau tā lieta. Pasaulei, valstīm un armijām, rūpnīcām un Vadoņiem mūzika saka: „Jūs esat nebūtiski,“ – un, augstprātīga un maiga kā dievs, cietējiem tā saka tikai: „Klausies.“ Jo nav svarīgi tikt izglābtam. Mūzika neko neglābj. Žēlsirdīga, vienaldzīga, tā atņem un sagrauj visus patvērumus, cilvēku būvētās mājas, lai viņi varētu ieraudzīt debesis.

    Ak jā, Gaijem bija trīsdesmit gadu un četras pašsacerētas dziesmas, viņam bija slima māte un sieva, un bērni, un darbs, un viņam bija jāuzraksta mesa, ko nez vai kāds atskaņos. Bija 1938. gads.

Jā, es varu tev pateikt, kas tas ir, tā ir ābola sēkliņa. Bet vai varu teikt, ka no tās izaugs ābele? Nē! Tā kā nav brīvības, mēs domājam, ka pastāv likums. Taču likuma nav. Ir augšana un nāve, prieks un šausmas, bezdibenis, un pārējo mēs izdomājam.

    Grāmatu var pašķirstīt šeit.

Pēdējā laikā esmu izlasījusi kādas trīs grāmatas, ko varētu saukt par farsu. Jāatzīst, vislabāk ar to bija ticis galā Kristofers Mūrs, taču Pūrīša apcerējumā par veiksmi un tās piesaistīšanu, Līvu republikāņu armiju (LRA) un tās nesaskaņām ar potenciālajiem cīņu biedriem ĪRA, azartspēļu un medicīnas uzņēmumu slēpto darbību, dzeltenās un sarkanās krāsas ietekmi, reklāmistu nedienām un vēl visādiem sīkumiem, kas galu galā mūs ir noveduši tieši tur, kur tagad atrodamies, tātad šai romānā ir īpaši prieciņi latviešu lasītājiem, kādus neviens amerikānis, lai cik talantīgs būdams, mums nesagādās. Pūrītis raksta par Rīgu, nevairoties pieminēt vārdus un vietas, kas pēc dažiem gadiem jaunākiem cilvēkiem, iespējams, vairs neko neizteiks. Toties es atplauku, ieraugot piesauktu Induli Emsi un uzzinot, ko nozīmē “Elvi”:

Tā gluži vienkārši ir Latvijas nosaukuma starptautiskā abreviatūra LV, izrunāta angliski. Arī sauklis “Par savējiem” nebija tukša reklāma, tā bija patiesība. “Elvi” bija Latvijā lielākā veikalu ķēde, kas piederēja vietējam kapitālam, tāpēc bija izvēlēta kā slepenais Drošības policijas (DP) sadarbības partneris nacionālo interešu aizstāvībā.

Visvairāk man patika LRA smagā un neviena latvieša nenovērtētā un pat nepamanītā darba apraksts:

Ja cilvēki domā, ka .. plūdus izraisījušos ledus gūzmojumus Daugavā nav krāvuši simt cilvēku ārkārtīgi smagā darbā visas nakts garumā, bet tie izveidojušies paši no sevis… ja domā, ka mūzika, ko spēlē “Līvi”, nav radīta nolūkā spīdzināt latviešus, bet ir itin jauka… tad neatkarīgās lībiešu republikas izveide kā bija, tā arī paliek nereālas fantāzijas līmenī.

Ja par ledus kraušanu būtu vairāk, es aizmirstu grāmatas ievadu, kurā runā kāds nezināmas izcelsmes subjekts. Tā vismaz biju sapratusi no pāris recenzijām, kurās ievada noslēpumainība bija īpaši uzsvērta. Vienā gan bija atklāts, kas tas ir par tipu, tāpēc bažījos, ka man atņemts pārsteigums. Ne vella. Jau pirmajā lappusē ir viegli uztverami mājieni par vēstītāja identitāti. Diemžēl mani kaitināja autora nekonsekvence, nespējot atcerēties, ko varonis zina un saprot. Lūk, piemērs:

Pirms gada? Ko tas nozīmē? Varbūt kāds kaitinošs vecvārds iepriekšējam pilnmēnesim? Nu nē. [..] Klusas dusmas manī uzsprāga kā aizaizpērnā ievārījuma burciņa pagrabā.

Vai šādi:

Kas ir kaķis, to mēs gan zinājām. Tas bija gigantisks dzīvnieks, kuram patika mūs nēsāt. Mums gan nepatika, ka mūs nēsā, tāpēc mēs bēgām un visādi spirinājāmies pretī. Taču diezgan bieži kaķim izdevās kādu no mums aiznest tik lielu gabalu, ka aiznesto vairs nekad neredzējām. Nu, un kāds kaķim no tā labums? Visticamāk, viņš ir ārkārtīgi stulbs radījums, ja reiz bezjēdzīgi nēsā mūs apkārt, nevis meklē un ēd saknes, sēklas un, ja paveicas, kādu vaboli vai slieku, kā dara visi normālie dzīvnieki.

Kādā sakarā runātājs pēkšņi aizdomājās līdz ēšanai, ja pirms tam stāstīja par spēlēšanos, ko?
Taču tas ir tikai ievads. Tālāk seko ironiskais stāsts par to, kas un kā Latvijā taisa politiku. Viegli lasāms, visi gali beigās diezgan negaidīti saiet kopā, nekā žēlabaina vai pārāk asiņaina, lai gan teroristu un līķu netrūkst. Daudzviet šķiet, ka te pēc autora ieceres būtu jāsmejas, taču man smiekli nenāca. Gribētos spēcīgāk, absurdāk un fantastiskāk, taču ir piemīlīgs Pēteris Pūrītis (PPP) jeb, kā rakstīts uz vāka, “jauks farss”. Bet farsam jau nu gan nav jābūt jaukam! Dodiet man nejaucības, pat ja tās ir karojoši veģetārieši (grāmatā ir pieminēti, bet nav parādīti darbībā) vai neizturamā folkmetāla grupa “Pērkoņkuce” (vai varbūt “Pērkonkuce”, jau aizmirsu, ak, mana caurā galva…).

Izlasīt vērts kaut tikai tāpēc, lai atsvaidzinātu priekšstatu par latviešu literatūru.
Ļoti izstiepts klips no grāmatas atvēršanas redzams “Dienas” TV. Man nepietika pacietības noskatīties.

Ap Ziemsvētkiem, kad nekādu sniegu tiešām nebija, es uzrakstīju īsu rindkopu par to, kā nelasu Vijonu. Pirms paguvu nospiest pogu “Publicēt”, tā vairs nebija patiesība, tāpēc izdzēsu visu, izņemot dziesmas. Fransuā Vijons, jau sen kā mirušais sliktais franču puika, man saistās tieši ar dziesmām, jo vispirms viņu izdzirdēju Haralda Sīmaņa balsī:

Bet zemesmātei cienasts jauks
Būs manas izmocītās miesas.
Tur tārpiem nebūs daudz, ko grauzt,
Tās allaž bija pārāk liesas.
Es — izbadojies zemes viesis.

Grāmatu dabūju tikai pēc tam, un liela daļa teksta lasot skan ausīs. (Šeit bija paredzēts lielīgs stāsts, ka man ir Sīmaņa Vijona cikla kasete, kuru tik labi uzlikt pirms gulētiešanas un tad klausīties tumsā. Diemžēl tas tagad ir nevis lielīgs, bet gan nostalģisks stāsts, jo kasete, izrādās, ir sākusi vilkties… Tai nav ne astoņpadsmit gadu, un jau šitā.) Reizēm tas ieskanas arī tāpat vien, bez īpaša iemesla.

Stāsts par Vijonu ir bezgala vienkāršs. Fransuā piedzima ap 1431. gadu trūcīgā ģimenē, vēlāk viņu adoptēja tēvocis Gijoms de Vijons un aizsūtīja uz Sorbonnas universitāti, kur jauneklis ieguva mākslas zinātņu maģistra grādu un kļuva par pasniedzēju Navarras koledžā. Tad viņš uz ielas sakāvās. Kautiņā nomira kāds garīdznieks. Vijons aizbēga no Parīzes, klaiņoja, dziedāja krogos, tad izlūdzās apžēlošanu un 1456. gadā sarakstīja “Mazo testamentu” — dzejojumu, kurā izdāļā savu neesošo bagātību, dāsni apveltot nelabvēļus:

Mans universitātes grāds
Ar augsto zinātnieka godu!
Es, žēlsirdības skubināts,
To diviem skolnieciņiem dodu,
Jo viņiem katrs sīkums noder!
Tiem krekla nav, ne bikšu kājās:
Man plikus nācās satikt šodien
Tos diezgan apšaubāmā mājā.

Tajā pašā gadā ap Ziemsvētkiem Vijons ar drauģeļiem uzlauza un aplaupīja Navarras koledžas kapelu. Atsākās viņa klaiņošanas gadi, pavadīti kopā ar zagļiem un ielasmeitām, un, ļoti iespējams, kādu brīdi arī dzejnieku aizbildņa Orleānas prinča Šarla namā.
Kloda Debisī dziesma ar Vijona tekstu:

1461. gadā viņu atkal apcietināja un atbrīvoja. Vijons sacerēja savu slavenāko darbu, “Lielo testamentu”. Taču nekas nemainījās, nākamajā gadā viņu apcietināja un notiesāja uz nāvi pakarot. Vijons vēlreiz izlūdzās apžēlošanu: nāvessoda aizstāšanu ar desmit gadu trimdu un trīs dienas brīvībā pirms tam, lai varētu atvadīties no radiem. 1463. gada janvārī viņš pazuda.

Karstasinīgajai dūru vicināšanai par iemeslu droši vien bijusi kāda daiļā dāma. Mīlas lietās allaž gadās kādas nepatikšanas. Vijons zināja: “Es esmu mīlas moceklis / Un tikšu svētiem pieskaitīts.”

Sirds mana nemaldīgi jūt,
Ka cits ap viņu luncinās.
Vēl tikai siļķes žāvētas
Var raisīt tādas uguns slāpes.
To visu ciest! Dievs augstākais,
Jel žēlo, remdē manas sāpes.

Un nemaz nav labāk iemīlēties atsaucīgākā būtnē, jo atnāk sasodītā nāve un viņu aiznes sev līdz.

Par abiem mums bij viena sirds,
Nu puse jau noasiņoja,
Bez mīļotās aizeju bojā,
Esmu atspulgs, kas ūdenī mirdz.

Kaut arī mani šis jautājums šobrīd nenomāc, skaidrs, ka es saprotu viņa secinājumu: “Tas laimīgs, kas nav mīlēt spējīgs.”

Mīlestības dzejoļi droši vien nekad nenovecos, un Vijona sāpes un kaislības vēl šobaltdien ir tikpat asas kā toreiz. Tāpat viņa klausītāji noteikti labi saprata klaidoņa dzīves tēlojumu, kas reizēm ir bezcerīgs, taču lielākoties dumpiniecisks.

Jo liela nabadzība gan
(Šis vards ir manī iesēdies)
Ar likumpantiem nesaskan.

Vēl viens franču variants. Peste Noire stāsta, kas jādara ar Francijas ienaidniekiem:

Nevar nepieminēt nāves deju, kas vienmēr noris turpat blakus:

Ikviens no nāves vairījies;
It visus aiznesuši vēji.

Mūsdienu gotiem, ja kāds vēl ir saglabājies, vajadzētu patikt.

Latviešu izdevumu Lilijas Dineres ilustrāciju dēļ (tās skatieties šeit) var lasīt arī kā mākslas grāmatu.

Bulats Okudžava:

Lūk, kā to dzied Akuratere:

Daudz skaistu dziesmu ar Vijona vārdiem ir sacerējuši ungāri. Lūk, gandrīz viņš pats, tikai novecojis, dzied laikam jau “Balādi par nenozīmīgām pazīmēm”:

Es zinu: blēdim mutē žargons,
Es zinu vamzi, pogas redzot,
Es zinu: mūks ir Dieva sargos,
Es zinu tumsu, sveci dedzot,
Es zinu kungu, kalpu redzot,
Es zinu naidnieku, kas neviļ,
Es zinu vīnu, mucu redzot,
Es zinu visu, bet ne sevi.

Nerrs aplī skrien un skrien bez sāta,
Tik tuvojas, cik atkal aiziet,
Tik dauza to, līdz pieaug prātā.
Nāk ilgi Jaungads, ātri aiziet.

Vijona dzejoļi franciski lasāmi šeit.

Un vēl viens Sīmanis:

Kristofers Mūrs apgalvo, ka vienu dienu esot atklājis — visi paziņas sēž uz antidepreasantiem, tikai viņš ne. Tātad viņam jābūt draugu depresijas cēlonim. Draugi viņu mēģināja nomierināt, sakot, ka tā ir paranoja (kas, kā apgalvots grāmatā, iespējams, ir tikai izglītota cilvēka reakcija uz apkārt notiekošo), jo depresija ir visiem cilvēkiem, arī tiem, kas nepazīst Mūru. Ja jau tā, varbūt depresijai bija būtiska nozīme evolūcijā? Varbūt reiz bija plēsoņas, kas medīja nomāktas radības? Un ja nu kāds aizvēsturisks īpatnis vēl būtu saglabājies un nokļūtu mazpilsētā, kurā visi pēkšņi būtu atmetuši antidepresantus? Un ja nu viņu sauktu par Stīvu?
Mūrs ir atradis atbildes uz šiem svarīgajiem jautājumiem. Iespējams, pat ļoti iespējams, ka arī viņš kaut ko lieto. Vai varbūt tā viņam ir dievišķa velte.
Kalifornijas kūrortpilsētiņā, kur vietējā aptieķnieka rūpals plaukst un zeļ, jo psihiatre pie viņa ar receptēm ir nosūtījusi vismaz trešo daļu iedzīvotāju, kāda sieviete tiek atrasta pakārusies. (Grāmatas sākums lasāms šeit.) Dakteri Velu piemeklē sirdsapziņas pārmetumi, jo uz tīrību un kārtību ķertā Besa, protams, bija viņas paciente, tāpēc ārste nolemj pārtraukt zāļot pilsētniekus un pievērsties laikietilpīgajai psihoterapijai. Maza šantāža (un aptiekāru ir par ko šantažēt), un liela daļa pilsētnieku tiek, pašiem nezinot, noņemti no tabletēm.
Vietējais policists Teo, kurš pie Velas neiet, jo viņam ir mazs kaņepju dārziņš, tikmēr mēģina noskaidrot, vai Besa patiesi pakārusies pati, lai gan šerifs ir stingri pavēlējis atdot lietu apgabala puišu pārziņā. Teo arī jūt miglainas simpātijas pret oficiāli ķerto Molliju, kas dzīvo vagoniņā, labi kaujas, ledusskapī glabā Stīvija līķi un apgalvo, ka reiz ir bijusi kinozvaigzne.
Bārs, kura īpašniece reiz sāka ar liekajām skropstām un krūtīm, bet nu ir gandrīz pilnībā veidota no titāna, silikona utt., tagad ir stāvgrūdām pilns. Visi vēlas iedzert un paklausīties jaunā vecā blūzmeņa Samiņa skumīgo ģitārspēli. Tā pie sevis vilkšus velk arī mūžsenu milzu ķirzaku, ko no miega pamodinājusi AES dzesēšanas sistēmas noplūde. Tas ir Stīvs. Viņam ir milzīga ēstgriba, viņš ir gatavs izdrāzt degvielas cisternu un visā apkārtnē rada neizturamu seksuālu spriedzi.
Un tas vēl ir tikai pats sākums.
Mūrs, kas man mazliet atgādināja Duglasu Koplendu, ir sarakstījis grūti definējamu grāmatu, ko tomēr noteikti var nosaukt par melno humoru, parodiju par šausmu un spriedzes literatūru vai, kā teikts uz vāka, psihotropu farsu. Tā jālasa ar mazliet cinisku attieksmi, atdodot godu lubenēm un lētajām fantastikas pornofilmām, kas domātas briļļainajiem datorpuišiem adītos džemperos un citiem nekur nederīgiem neveiksminiekiem, kādu grāmatā netrūkst. Visi viņi ir ķerti. Tomēr ar laiku neiespējamo notikumu jūklī, kas ne uz brīdi nepierimst, kļūst pamanāmi īsti cilvēki, suņi, ķirzakas un citi zvēri, un tu sāc skumt viņiem līdzi. Pat aptiekāram. Blūzs, zinies.

Šogad es varētu apņemties… nelasīt vispār? Tas nesanāks, esmu jau iesākusi grāmatu, kas pati prasās pabeidzama. Vairāk lasīt leitiski (pagājušajā gadā biju apņēmusies izlasīt 12 grāmatas, izlasīju laikam deviņas), krieviski, galu galā – latviski. Vairāk dzejas un tā, kas nav daiļproza. Bet kā jau nu sanāks, tā sanāks.

Tā es rakstīju pirms gada. 2011. gadā visu rūpīgi pierakstīju, un nu ir skaidri redzams, ka ar “vairāk” man nekas labs nav sanācis. No 90 izlasītajām grāmatām, ja pareizi saskaitīju, tikai četras bija leitiski (patiesībā tur varētu pieskaitīt vēl vienu vai divus dzejoļu krājumus, ko es izlasīju pāršķirstot un sarakstā neierakstīju) un septiņas — krieviski. Latviski gan esmu izlasījusi gandrīz tikpat daudz, cik angliski. Kas to būtu domājis?
Tikai astoņas grāmatas nebija daiļliteratūra, kaut arī gandrīz pēc katras izlasīšanas nodomāju, ka tas bija tik forši un vajadzētu vēl. Manā šī gada izaicinājumā ir iekļautas sešas populārzinātniskas un tamlīdzīgas grāmatas, tāpēc ceru, ka šogad tiešām veiksies labāk.

Grāmatas vāks: Barbara Jeitsa (Yates). http://woodenbooks.blogspot.com

Kā Nīls Geimens sarunājās ar mākslinieku Šonu Tanu, brīnišķīgās grāmatas “Aizpilsētas stāsti” autoru, kurš cita starpā izstāsta, kā atšķirt sabiedrisku somu no noslēgta, un ar Teriju Prečetu par viņa jauno grāmatu “Snuff“, ko es vēl neesmu izlasījusi, bet Asmodejs jau ir:

NG: Are you respectable?

TP: Is this a trick question? If so, then I shall say yes. Generally speaking I try to obey the law, pay my taxes (of which there are an enormous lot), give to charity, and write letters to the Times that they print. It’s a weird term, respectable; isn’t ‘respek’ what every street kid wants and might possibly expect at the point of a knife? I certainly get involved with things and shortly after finishing this interview will be annoying my local MP. It’s fun. Discworld and the Alzheimer’s together have given me a platform.

Lūk, cita intervija ar Prečetu:

Starp citu, Čehijas valdība ir publicējusi jaunākās tautas skaitīšanas rezultātus. Vairāk nekā 15 tūkstoši čehu jautājumā par reliģisko piederību ir norādījuši, ka ir džedaju bruņinieki. Lai Spēks ir ar viņiem!

Pirms kāda laika Lietuvas interneta lietotājus sapurināja Ļudvika Andŗuļa viedoklis, ka cilvēkus, kas saka: “Nedrīkst ēdot lasīt,” — jāizolē no sabiedrības.

Bērni var nesakārtot rotaļlietas, neēst, nemazgāties, nesportot, galu galā var neizpildīt matemātikas mājasdarbu (dzīvē tas nepavisam nav vajadzīgs) –- ja vien viņi lasa. Ar lasīšanas palīdzību varēs izkļūt no visām ķezām, un es atstaukāšu jebkuru, kas uzdrīkstēsies atraut bērnu no šī svētā, neaizskaramā procesa. Labāk lai nemāk lietot nazi un visu ēd ar karoti vai rokām (gan iemācīsies ar nazi apieties), bet lai līdz mūža galam izlasa kaut vienu grāmatu nedēļā, bet no astoņiem līdz astoņpadsmit gadiem -– vismaz vienu grāmatu divās dienās.

Tie, kas lasa lēni, jutās aizskarti, toties par lasīšanu tobrīd leiši runāja visās malās.

Es vienmēr izlasu jaunos rakstus, ko trīs jaunas un inteliģentas sievietes publicē “Eve’s Alexandria”, un ceru kādu dienu izlasīt arī visu arhīvu. Pirms diviem mēnešiem Viktorija jutās nogurusi no mūžīgā argumenta, ka bibliotēkas nedrīkst slēgt, jo kas tad notiks ar bērniem un bezdarbniekiem?

If we want to save libraries we have to recognise that they are important to us, the adults, the ones who can nip out to Waterstones on a whim and buy a book anytime we want. We have to choose to *use* them, not just to save them. [..] But the point we have to make to anyone who will listen is that libraries are not just for people who need them. We should be saying that constantly. If we want libraries to survive we have to borrow books just because we want to (or might want to) read them. Not because we’re a bit short this month but because the library is the place where we can meet with books of all kinds — try new things; return to comfortable favourite things — for free. We have to say loud and clear that libraries are not just places to inspire the love of reading in children; they’re places to inspire that love in us all.

Čainas Mjevila lekcija par fantastiku “Cognition as Ideology: A Dialectic of SF Theory” Kanzasas universitātē. Pirmā daļa no septiņām: