Atšķirīgais Murakami 2

After Dark“. Tulk. Jay Rubin. London: Vintage Books, 2008. Oriģinālnosaukums “Afutãdãku”, 2004.

(Grāmatas fragments lasāms šeit.)

Šī grāmata, vismaz divdesmit gadus jaunāka par iepriekšējo, arī atšķiras no citiem Murakami darbiem, kurus reizēm ir grūti atcerēties, jo tie gluži vai saplūst kopā.

Garstāsts, kura darbība norisinās septiņu nakts stundu laikā, ir izlasāms vienā piegājienā un man patiešām patika. Jau pirmajās rindkopās valda kinoscenārija noskaņa, ko autors vēlāk pastiprina, aicinot uz visu nolūkoties kā ar kameras acīm. Murakami neraksturīgi sīki aprakstītās detaļas vizualizē stāstījumu, ainas it kā uzplaiksnās notiekošo atsvešināti vērojošo „mūsu” skatiena priekšā. (Vēstītājs konsekventi lieto vārdu „mēs”.) Stāsta gaisotne ievelk sevī.

Te ir izmantoti motīvi no rakstnieka īsajiem stāstiem, kā arī ir gan kaķi, gan džeza bārs. Sieviete – jaunā un brīnumdaiļā Eri – zināmā mērā ir pazudusi miegā, viņa kā Ērkšķrozīte cieši guļ jau divus mēnešus, un vēlme aizmigt un nepamosties meiteni nakts melnumā aiznes vēl tālāk uz kādu aizdomīgu un, šķiet, bīstamu vietu, kas atrodas viņpus televizora ekrāna un kur, viņu neatlaidīgi vērodams, sēž Vīrs Bez Sejas.

Eri jaunākā māsa Mari tikmēr nolēmusi nebraukt uz mājām, bet pavadīt nakti pilsētas centrā, lasot biezu grāmatu. Pie viņas galdiņa amerikāņu ķēdes ēstuvē apsēžas lamzacīgs jaunietis sapinkātiem matiem, tikpat nestilīgs kā viņa pati. Izrādās, ka puisim reiz ļoti, tomēr bezcerīgi patikusi Eri, tagad viņš spēlē trombonu augstskolas džeza grupā un paspēj daudz izstāstīt gan par sevi, gan arī par meitenes skaisto, bet nelaimīgo māsu. Takahaši ir gluži kā nelūgts psihoterapeits, kas Mari norāda gan uz to, kā viņai dzīvē ir paveicies (piemēram, viņas vecāki nav sēdējuši cietumā), gan uz meitenes pienākumiem pret apkārtējiem cilvēkiem.

Nakts laikā Mari sanāk iepazīties ar vēl dažiem svešiniekiem, izpalīdzēt nelaimē nokļuvušai ķīniešu prostitūtai un noklausīties, kā sirdi atvieglo apkalpotāja mīlas viesnīcā „Alfavilla”, kur anonīmiem apmeklētajiem numurus izsniedz uz stundām. Visi šie stāsti un ļaudis ved meiteni atpakaļ uz to brīdi, kad viņas ar māsu vēl jutās tuvas.

Lai cik ļoti Mari tagad justos attālinājusies no Eri, lai cik atšķirīgās pasaulēs viņas dzīvotu un lai kā reizumis kaitinātu viena otru, starp māsām joprojām pastāv īpaša saikne, jo reiz viņas ir bijušas kā viens vesels. Līdzīgas saites Mari šonakt izveidojas arī ar citām sastaptajām sievietēm, viņas runājas un rūpējas cita par citu kā māsas, aizstāv no vīriešiem, bailēm un nomāktības.

Laika un telpas kontūras šajās tumsas stundās izplūst, paralēlas pasaules saskaras, un, iespējams, tieši šīs siltās attiecības svešinieku starpā neļauj notikt ļaunākajam un visam bīstamākajam liek palikt aiz stikla, kas mūs šķir no Aizspogulijas un Televizorijas.

Realitāte un mistiskais grāmatā saplūst ļoti pārliecinoši. Patiesībā Takahaši, no kura dienās iznāks tāds paraugvīrs kā Čistjakovs (skat. Aleksandras Mariņinas darbus par Nastju Kamensku), ir neticamāks par Vīru Bez Sejas. Šis lielā mērā ir stāsts par neglīto pīlēnu, kam top pateikts, ka viņš ir gulbis, par labiem cilvēkiem un par to, kā labais uzvar – vismaz uz vēl vienu dienu. Noslēguma teikums ir vienlaikus draudīgs un mierinošs: „Līdz jaunas tumsas iestāšanās brīdim vēl būs laiks.”

Advertisements

Posted on 09.07.2009, in Angliski and tagged , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: