„Trifidu diena” – optimistiska apokalipse

John Wyndham „The Day of the Triffids“.

Šo grāmatu gribēju izlasīt, jo tā pieder pie zinātniskās fantastikas un katastrofu literatūras klasikas un varētu būt viena no pirmajām, kur parādās bīstami ģenētiski pārveidoti augi. Grāmatas pirmpublicējums bija 1951. gadā, pēc tam tā piedzīvojusi daudzus atkārtotus izdevumus. Pēc tās uzņemts BBC seriāls, un šobrīd sagatavošanā ir jauna seriāla versija.

Vīlusies nejūtos un domāju sameklēt vēl kādu Vindema darbu. Grāmata ir raiti lasāma un nav pārāk bieza, tajā ir spraiga darbība, mīlestības līnija un jocīgā noskaņa, ko rada sen aizmirsti tikumi. Galvenā sieviešu dzimuma varone ir izpelnījusies sliktu slavu, jo sacerējusi romānu – bestselleru – ar nosaukumu „Sekss ir mans piedzīvojums”. Ak, kādi laiki ir bijuši… Arī cenas ir neierastas – smalka dzīvokļa īre Londonas centrā esot vien divtūkstoš mārciņu gadā.

Fabula pamatā ir vienkārša – galvenais varonis kādā aizdomīgi klusā trešdienas rītā pamostas slimnīcā un atklāj, ka visi, kas iepriekšējā vakarā skatījušies ārkārtīgi krāšņu meteoru lietu, ir zaudējuši redzi. Bils ir viens no nedaudzajiem redzīgajiem cilvēkiem, kam nu ir jārisina ne tikai vienkāršā morāles problēma, vai drīkst izlaupīt veikalus, bet arī jautājums – palīdzēt aklajiem atrast pārtiku un vēl kādu laiku izdzīvot vai tomēr lieki nepaildzināt viņu ciešanas? Un kā izvēlēties tos, kam kalpot par acīm?

Nedrīkst aizmirst trifidas. Gods un slava padomju (grāmatas darbība risinās aukstā kara laikā) ģenētiķiem, kas paša Lisenko vadībā ir nonākuši pie tik attapīga risinājuma pārtikas trūkumam: radījuši milzīgus augus, no kuriem var iegūt ļoti vērtīgu eļļu. Neveiksmīgā kontrabandas mēģinājumā tie ir izplatījušies pa visu pasauli. Bet: „Nekad nevar zināt, kur novedīs liels atklājums – vai nu tas būtu jauns dzinēja veids, vai arī trifida, un parastos apstākļos mēs ar tām tikām galā gluži veiksmīgi. Mēs no trifidām guvām krietnu labumu, kamēr vien stāvoklis nebija tām izdevīgs.” Trifidas māk staigāt, un izrādās, ka tās ne tikai ķer un ēd kukaiņus, bet neatsakās arī no maitas gaļas un lielāka medījuma, turklāt uzmanīgam vērotājam parāda apbrīnojamas saprāta pazīmes un spēju sazināties, sitot sev pa kātu ar speciāliem izaugumiem. (Mūsdienu botāniķiem tas varētu šķist lieki, jo augi spēj izdalīt ķīmiskas vielas, kuru smarža pavēsta par svarīgiem notikumiem, piemēram, kaitēkļu uzbrukumu, tā ļaujot citiem augiem tam sagatavoties. Viņi ir gudrāki, nekā mēs domājam.)

Tiem, kas palikuši dzīvi, jāizvēlas starp pasīvu ļaušanos notiekošajam un jaunu kopienu radīšanu. Grāmata būtībā ir tieši par to, kā dzīvot, kad vecajai un ierastajai pasaules kārtībai ir pienācis gals. „Ar sevis žēlošanu un lielas traģēdijas noskaņu neko neuzcelsi. Tāpēc labāk tās atmest uzreiz, jo mums jākļūst tieši par celtniekiem.”

Cilvēku grupiņas izvēlas dažādus ceļus – neatteikties no ieaudzinātajiem tikumiem (pasīvas paļaušanās uz dievu un amerikāņiem, kas noteikti atnesīs glābiņu), mēģināt ar ieročiem sagrābt varu pār visiem pārējiem, radīt utopisku kopienu. Kļūst svarīgi jautājumi par sievietes lomu sabiedrībā, viņas spējām un pienākumiem. Salīdzinoši emancipētā varone, kas ar to šokē lielāko daļu sabiedrības, arī Bilu, izrādās spējīgāka izdzīvot un visādā ziņā interesantāka par pārējām meitenēm. Vidusšķiras pārstāvjiem, kas pieraduši pie tā, ka viss vajadzīgais dabūjams veikalā, un kas labākajā gadījumā māk izvārīt olu, ir jāiemācās izaudzēt sev pārtiku, sarūpēt gaismu un siltumu, aizsargāties no draudīgās dabas – un galvenokārt pašiem uzņemties atbildību un iniciatīvu. Nu vairs nepietiek ar to, ka sieviete apprecas un vīrietis piedalās vēlēšanās, tādējādi būtisku lēmumu pieņemšanu nododot citu rokās. Tagad pašiem ir jāizdomā un jāpārliecinās, kāds dzīves veids ir piemērotākais jaunajiem apstākļiem.

Šajā ziņā „Trifidu diena” runā gluži kā par pašreizējo situāciju. Tā rosina ļauties grūtajam un nepatīkamajam domāšanas procesam, saskatīt jaunas iespējas, atteikties no iluzorās pārliecības, ka manu dzīvi kataklizmas piemeklēt nevar, atzīt, ka pasaule ir dinamiska, tajā nepārtraukti noris pārmaiņas un mūsu spēkos ir izvēlēties, kādu dzīvi gribam veidot sev un nākamajām paaudzēm. Šī nav bezcerīga apokalipse, konkurējošu politisku sistēmu savstarpējais naids un neapdomīga dabas pārveidošana neiznīcina visas iespējas izdzīvot. Augu valsts atgūst sev laupītās teritorijas (diemžēl trifidas tiek uztvertas tikai kā ļaunas ienaidnieces), taču arī cilvēkiem, ja vien viņi izrādīsies pietiekami saprātīgas būtnes, ir izredzes dzīvot smagākos apstākļos, bet patīkamākā un jēgpilnākā sabiedrībā nekā pirms tam.

Posted on 09.07.2009, in Angliski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: