Par vilcieniem un sievietes ciešanām

Лев Толстой “Анна Каренина” (1875-1877).

Par “Annu Kareņinu” es nemaz nebiju domājusi rakstīt. Visi tāpat zina, kas tur notiek – krievu augstmane redz zem vilciena pakļuvušu sievieti, pēc kāda laika pamet vīru mīļākā dēļ un beigās pati metas uz sliedēm. Taču šonakt sapnī redzēju, kā rakstu par romānu, salīdzinot to ar kādu stāstu, kur Kareņina vienā brīdī izdara citu izvēli un ir laimīga. Šis stāsts visdrīzāk tā arī palika pie citām nosapņotām grāmatām, bet dažus teikumus par Tolstoja darbu tomēr uzrakstīšu.

“Kareņinu” lasīju ilgi. Vismaz gadu. Viens iemesls noteikti bija tas, ka grāmata ir tik ērti sadalīta daļās. Bija ļoti viegli pārtraukt lasīšanu un atsākt pēc ilgāka laika. Turklāt lasāmā bija tik daudz (patiesībā tie bija divi Tolstoja rakstu sējumi). Dažbrīd, īpaši vietās, kas veltītas Levinam un lauksaimniecībai, bija daudz tādu vārdu, ko pat latviski nemaz nav tik viegli saprast, kur nu vēl krieviski. Taču lasīšana noteikti neieilga tāpēc, ka grāmata būtu garlaicīga. Gluži otrādi, tā bija vēl interesantāka par gaidīto.

Grūti pateikt, kura no galvenajām sižeta līnijām mani saistīja vairāk: par Annu Kareņinu vai Levinu. Sākumā droši vien tas bija Levins ar saviem daļēji utopiskajiem lauksaimniecības reformu plāniem un pārspriedumiem par krievu zemnieka īpašo saikni ar zemi un ārkārtīgo atšķirību no Eiropas cilvēkiem. Dažas viņa idejas šķita tik saprātīgas un atbalstāmas, savukārt citas – pilnīgi nepieņemamas, un sajūta lasot mazliet līdzinājās tai, kas rodas, kad manu viedokli kādā jautājumā izsaka cilvēks, kurš citādi ir ar pavisam atšķirīgiem radikāliem uzskatiem. Tūdaļ prātā iešaujas doma, ka varbūt esmu kļūdījusies, un nākas apsvērt attiecīgo jautājumu no jauna.

Romāna beigās, kad Levins jau bija laimīgi precējies, interesantāka kļuva otra līnija. Ļoti spilgti un ticami parādīts, kā Annu aizvien vairāk pārņem greizsirdība, beigās aptumšojot prātu, un no romantiskajām attiecībām nekas daudz pāri nepaliek. Viņas dzīve neapšaubāmi bija nestabila un atkarīga no mīļākā žēlastības, tāpēc skaidrs, ka jautājums, kas notiks, ja Vronskis viņu vairs nemīlēs, Annai nevarēja neienākt prātā. Taču tā nepārtrauktā bērnišķīgā izmēģināšana: kas notiks, ja es tur iebāzīšu pirkstu, tas ir, ja atkal mēģināšu viņam likt justies vainīgam un norādīšu uz citām sievietēm, ar kurām viņam varētu būt sabiedrības akceptētas attiecības… Vronskis tomēr bija ļoti iecietīgs, lai arī nemācēja Annā modināt kaut mazliet vairāk pašapziņas, kas viņiem abiem būtu ļoti atvieglojusi dzīvi.

Šī grāmata varētu būt obligātā literatūra tām sievietēm, kas attiecībās nejūtas drošas, lasa sava vīra vai mīļākā īsziņas, pārbauda interneta apmeklējumu vēsturi un tā joprojām. Kā biedinājums, līdz kam tas var novest, un kā pamudinājums pameklēt dzīves jēgu kur citur.

Advertisements

Posted on 15.07.2009, in Krieviski and tagged , , , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: