Sirsnīga šausmene bērniem un pieaugušajiem

Neil Gaiman „The Graveyard Book”. HarperCollins, 2008.

(Šeit ir videoieraksts, kurā Geimens nolasa visu grāmatu.)

„Kapsētas grāmatu” es būtu gribējusi izlasīt jau bērnībā, kad baidīšanās ir būtiski svarīga dzīves sastāvdaļa un kad man noteikti ne vienā vien vietā būtu aizrāvusies elpa. Taču arī tagad tā ievilka sevī un vilināja nekavējoties lasīt tālāk, lai uzzinātu, kā viss beigsies un kāpēc vispār tas ir sācies. Tāpēc grāmata būs jāpārlasa vēlreiz, nu jau lēnāk, lai labāk izbaudītu gan spriedzi, gan humoru, kā arī novērtētu atsauces un alūzijas, kuru Geimena darbos netrūkst. Tie vienmēr ir daudzslāņaināki nekā izskatās no pirmā acu uzmetiena.

Grāmata sākas šādi: „Tumsā bija roka, un tā turēja nazi.”

Ar šo nazi tiek nogalināta gandrīz visa aizmigusī ģimene, tikai pusotrgadīgais mazulis ir pamanījies nošļūkt pa kāpnēm un aizrāpot tālāk uz pakalnu, kur atrodas veca kapsēta. Mirušajiem atmaigst sirds, un viņi uzņemas rūpes par bērniņu. Galu galā nāvei jābūt žēlsirdīgai. Tā nu Neviens Ouenss (jo viņš neizskatās pēc neviena cita, tikai pēc sevis), visu mīlēts, aug kapsētā, apgūst spokošanās gudrības un ar laiku arī dzīvo pasaulē noderīgas mācības. Kārtīgs Austrumeiropas ēdiens, proti, biešu zupa ar skābo krējumu, gan viņam nez kāpēc galīgi neiet pie sirds, ne tā kā čipsi. Bet aiz žoga viņu joprojām meklē Visu amatu piepratēji Džeki, kas grib līdz galam paveikt iesākto darbiņu…

Grāmatā darbojas ne tikai dzīvi un miruši cilvēki, bet arī vampīrs, vilkate, spārnota asīriešu mūmija, bezmiesisks ķeltu druīda kalps, dēmoni miroņēdāji, un šie radījumi lielākoties ir daudz simpātiskāki un uzticamāki par cilvēkiem, mudinot lasītāju nenovērsties no citādā un saskatīt to, kas slēpjas aiz virskārtas. Morāles – nevis moralizēšanas – te netrūkst, kā jau tas piedienas bērnu grāmatai. Piemēram, galvenais varonis vienbrīd nevēlas apgūt šauri izmantojamas zināšanas, apgalvojot, ka tās viņam nemūžam nevajadzēs. Kā tad, nevajadzēs… Neviens ik nodaļā iekuļas nepatikšanās, jo neņem vērā aizbildņu padomus, taču drosme, apķērība un labā audzināšana (“lai uzaudzinātu bērnu, ir vajadzīga vesela kapsēta”) palīdz viņam sveikam un veselam tikt ar tām galā. Arī neciešamos pusaudža gadus viņš pārlaiž veiksmīgi, jo Nevienam ir ģimene, kādu varētu vēlēties jebkurš bērns – mīloša, izprotoša, iecietīga un pastāvību rosinoša. Lūk, morāle arī vecākiem.

Ļoti aizkustinoša ir nodaļa “Raganas kapakmens”, kas publicēta atsevišķi un pagājušajā gadā apbalvota ar prestižo žurnāla “Locus” balvu (šogad to saņēma arī “Kapsētas grāmata”). Stāsts par meitenes pasludināšanu par raganu un spīdzināšanu līdz nāvei izklausās ļoti ticams, tādi gadījumi raganu prāvu laikā noteikti nebija retums. Tā vis nav nekāda mūsdienu vikas mācības piekritēju izklaide.

“Viņi atnāk uz manu mājiņu rītausmā, pirms es vēl esmu īsti pamodusies, un izvelk mani ciema pļavā… Cits pēc cita viņi zem debesīm pieceļas kājās un stāsta par saskābušu pienu un zirgiem, kas sākuši klibot, un beidzot pieceļas Džemimas kundzene, resnākā, sārtākā, viskārtīgāk noberztā no visiem, un stāsta, kā Solomons Porits tagad viņai iet apkārt ar līkumu, toties ap veļas mazgātavu riņķo kā lapsene ap medus podu, un tās ir manas burvestības, viņa saka, kas viņu tādu padarīja, un nabaga jaunais cilvēks noteikti ir apvārdots. Tā viņi mani piesaitē pie moku krēsla un to pabāž zem ūdens pīļu dīķī, sakot – ja es esmu ragana, es nenoslīkšu un man nekas nekaitēs, bet ja neesmu ragana, tad gan es matīšu… Viņi dedzināja manu līķi ciema pļavā, līdz no manis palika tikai melnas ogles, un iemeta mani bedrē Podnieka laukā, pat neuzliekot kapakmeni ar manu vārdu.”

Arī par citiem pārdabiskajiem varoņiem Geimens stāstā ievij izglītojošas ziņas (viņa vampīri tumsā nespīd, tiem ir citas, daudz drošākas pazīmes) un vienlaikus parāda tos jaunā gaismā. Grāmata gan šķiet baiga (palasīju internetā, kā daži vecāki un skolotāji sašuta, ka tik vardarbīgam darbam piešķirtas jauniešu literatūras prēmijas), taču patiesībā tā ir ļoti sirsnīga, beigās nākas just līdzi pat pašam ļaunuma iemiesojumam, jo arī tas cieš gluži cilvēcīgi. Var just, ka autoram pašam ir bērni, kas pieaug un iziet plašajā, bīstamajā pasaulē, bruņoti tikai ar vecāku, kaimiņu un skolotāju iemācīto un pašu labo sirdi un prātu. Ja vien šis darbs būtu izdots latviski (šis tas no Geimena ir), es teiktu, ka tas noteikti jāizlasa vai visiem bērniem un viņu vecākiem, un tiem, kam patīk laba un aizraujoša literatūra. Tagad atliek cerēt uz labākiem laikiem un latviešu grāmatniecības atdzīvošanos.

 P.S. Grāmata tikko ir saņēmusi Hugo balvu (to piešķir fantastikas fani) kā labākais 2008. gada romāns.

Posted on 22.07.2009, in Angliski and tagged , , , , , , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. Atliek piekrist katram Tavam vārdam – tīra patiesība. Arī es būtu gribējis, ka manā bērnībā latviešu valodā būtu bijusi pieejama “Kapsētas grāmatā”.

    Like

  2. Daudz par agru esi piedzimis.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: