Panku mīlas dzeja

Никонов “НеХардКор”. Санкт-Петербург: ШSS / KarmaMira, 2003.

nehardkor

 Es nemaz nepārzinu krievu literatūru, kur nu vēl dzeju. Pat Majakovski neesmu lasījusi. Žēl. Tagad man ir tikai nojauta, ka Ļovas Ņikonova tekstus var apvainot postmodernismā un tajos var saskatīt visvisādas atsauces un citātus.
 Biju gatava uz ko panciski kliedzošu, Ņikonovs taču uzstājas ar dzejoļu lasījumiem klubos, kur citkārt spēlē ar savu Viborgas grupu “Последние Танки В Париже”, bet grāmatiņa sākas negaidīti skumji un liriski:

ne Roma, ne Troja,
tikai auksts drēgns rīts
provinciālā pilsētā, kā
izbiedēts kaķēns kas saritinājusies
impērijas nomalē.

 Tad parādās arī menti un citas sociālās sistēmas nepilnības, bet grāmatas noskaņa kopumā ir padrūmi apcerīga, apmēram kā šajā PTVP dziesmā:

tikai viens nav zināms:
kā parindenī nokļuva mīlestība?

 Tās te ir daudz, no vistīrākās un nevainīgākās mīlas lirikas līdz tiešai atklātībai:

kad dzeja ir tikai iemesls, lai ar tevi pārgulētu;
lasīt dzejoļus un drāzties – tas ir viens un tas pats –
gulta kā tīra lapa,
tinte – sperma.

 Varu tikai apskaust meiteni, kam tas viss ir lasīts priekšā. (Ne jau tāpēc, ka viņas puisis ir bezcerīgi apnarkojies.) Atceros, kā LNT pseidolīgavaiņa meklēšanas šovā jaunajiem cilvēkiem lika sacerēt meitenei dzejoli un kādas šausmas tur sanāca. Turklāt viens dalībnieks visu laiku tika dēvēts par dzejnieku. Sapņu līgava gan apgalvoja, ka viņai patīkot tie sacerējumi. Pati vainīga. Nu, varbūt viens Ļovas dzejolītis arī viņai patiktu, bet citādi – vajag mazāk sapņot un vairāk domāt.
 Vēl man patika tas, ka Ņikonovu cilvēki interesē vairāk nekā dzeja, ko viņš vispār sakās ienīstam. Atsvaidzinoši pēc pēdējā laikā vairākkārt lasītiem apcerējumiem par ars poetica un, piemēram, Ramunes Brundzaines apgalvojuma “un vienalga / par tevi vairāk / mīlu dzeju”. Nemaz nerunājot par to, ka daudz interesantāk lasīt.
 Grāmatas beigās autora komentāri, ko nevajadzētu atstāt novārtā, sniedz ziņas par dzejoļu sacerēšanas apstākļiem (“varu nosaukt precīzu laiku: nakts stunda, vēls rudens”), pasaka priekšā, kurš te ir vissliktākais sacerējums, un galvenais – dzejoļus sasaista ar prozas tekstu “Hārdkors”, tā krājumu pārvēršot panku sonetu vainagā.
 “Hārdkors” ir pilns ar ķermeņa izdalījumiem un apziņas stāvokli mainošiem šķidrumiem, lamu vārdiem, netīru seksu, taču šie netīrumi ir kā zeme, ar ko var sasmērēties, bet kas tieši tāpēc ir dzīva un auglīga. Atsevišķie stāsta elementi lasītāju varētu aizskart, bet visi kopā tie veido patiesu un skaudru vēstījumu par mīlu. Varbūt varoņi ir deklasēti tipi, bet tāda ir arī sabiedrība, kurā viņiem jādzīvo. (Lai gan nē, tieši šķiras apziņas liriskajam varonim netrūkst. Viņš zina, kas viņš ir, ko mīl un ko ienīst.)
 Pēc grāmatiņas izlasīšanas man gribas:
a) aizliet ausis ar spēcīgu mūziku (kur tie gadi, kopš tas nav darīts);

b) izlasīt pārējās Ņikonova grāmatas.

Posted on 30.07.2009, in Krieviski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Komentēšana ir slēgta.

%d bloggers like this: