Ja varētu sākt jaunu dzīvi…

Keigo Higashino „Naoko”. Tulkojis Kerim Yasar. New York: Vertical, 2004. („Himitsu”, 1998.)

  Higašino (ja tā drīkst transkribēt viņa uzvārdu) raksta detektīvromānus un fantastiku, un romānā „Naoko”, kas uz vāka nodēvēts par melno komēdiju, ir abu šo žanru iezīmes. Heisuke atgriežas mājās no nakts maiņas rūpnīcā un brokastojot izdzird TV ziņu, ka aizā iegāzies autobuss, kurā brauca viņa sieva Naoko un meita Monami. Sieva slimnīcā nomirst, meita pamostas no komas, taču vairs nav tāda kā agrāk – viņas ķermenī iemiesojies Naoko gars. Heisukem nākas samierināties ar to, ka sievai vēl nav iestājusies pubertāte, bet Naoko – atgriezties skolā, kur viņu visi uzskata par Monami. Tas viņiem izdodas neticami viegli, vismaz līdz tam laikam, kad par jauno meiteni sāk interesēties puiši.
  „Naoko” ir saņēmusi Japānas detektīvrakstnieku balvu, tā ir izklaidējoša un samērā uzjautrinoša grāmata, kas uzrakstīta vienkāršā, labi lasāmā valodā. Bagātīgais ieskats japāņu dzīvē atbilst tiem priekšstatiem, kas man jau ir izveidojušies no agrāk lasītā: stīvas pieklājības normas, rūpes par karjeru jau no divpadsmit gadu vecuma, ik dienu maltītes ar neskaitāmiem ēdieniem (ko Heisuke tā arī neiemācās pagatavot, būdams pilnībā atkarīgs no sievietes darba arī tad, kad viņai rūpes par mājsaimniecību jāapvieno ar intensīvu mācīšanos un sabiedrisko darbību, kas nepieciešama, lai varētu iestāties vēlamajā skolā).
  Visinteresantākā un visvairāk izstrādātā tēma romānā vēsta par to, kā savu jauno dzīvi izmanto Naoko. Vīram par lielu pārsteigumu izrādās, ka viņa vairs negrib palikt par mājsaimnieci, ka viņa ilgojas, kaut spētu pati pelnīt un dzīvot pilnīgi neatkarīgi, lai gan vairākas reizes apliecina, ka šī laulība ir izrādījusies ļoti veiksmīga un neko labāku viņa nevarētu vēlēties. Tagad Naoko var pati īstenot meitai izsapņoto nākotni. Iedomājieties vien, vienkopus pusaugu meitenes spējas viegli aptvert jaunas zināšanas un pieaugušas sievietes apņēmību un izpratni, cik svarīgi ir mācīties! Es negribētu atkal būt padsmitniece, bet šī kombinācija tomēr šķiet ļoti vilinoša, jo nu jau sāku just, ka agrāk tomēr bija vieglāk atcerēties to, ko vēlējos iemācīties. Diemžēl skolā mācītais (un es mācījos labās skolās pie lielākoties labiem skolotājiem) galīgi neatbilda tam, kas man būtu jāzina tagad. Kāpēc, piemēram, pamatskolā bioloģijā mācīja taksonomiju, nevis izstāstīja par mājdzīvnieku parazītiem un kā no tiem tikt vaļā?
  Gluži nevilšus ne sen uzgāju arī kādus interesantus emuārus, kas veltīti gandrīz šai pašai tēmai, tikai citā aspektā: Reschool Yourself. Tur kāda amerikāņu divdesmitgadniece apraksta, kā nolēmusi atgūt dzīves prieku un tikt vaļā no perfekcionisma, gada laikā vēlreiz apmeklējot visas savas vecās mācību iestādes, sākot ar bērnudārzu, un noskaidrojot, kā skola viņai ir likusi noticēt, ka sasniegumi ir svarīgāki par visu pārējo. Viņa atklāja, ka tieši bērnudārzā iemācīts galvenais: sadarboties un gūt prieku no jaunu zināšanu apguves.
  Tādā vai citādā veidā sevi skolot sanāk joprojām, man tikai bail, ka reiz kļūšu tik veca un garlaicīga, ka to aizmirsīšu darīt. Laikam jāsāk meklēt organizētas mūžizglītības iespējas. Tādas, lūk, septembrīgas pārdomas izraisīja grāmata par slepenu dzīvi.

Posted on 01.09.2009, in Angliski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: