Divi it kā detektīvi

Ainārs Zelčs „Virves dejotāji”. Rīga: Zvaigzne ABC, [2007].
Aleksandra Mariņina ”Tas, kurš zina”. Rīga: Tapals, 2005. Tulkotājs Jānis Sirmbārdis. (Александра Маринина “Тот, кто знает”, 2001.)

 Grāmatas, ko grasos izlasīt, man ir sakrautas ne vienā vien kaudzē, tomēr parasti es pie tām pieķeros ļoti vēlu. Tajā vainojamas, ziniet, ir bibliotēkas, kas nosaka īsus termiņus, kamēr manējās grāmatas, cerams, nekur nepazudīs un var palikt stāvam neierobežoti ilgu laiku, tikai putekļi reizēm jānoslauka. Tas vēl būtu sīkums, taču es bieži pamanos bibliotēkā aizņemties nez ko. Piemēram, šos divus gabalus.


 Zelču sākt lasīt mani mudināja patriotiski apsvērumi, tak jau latviešu literatūra. Pabeigt – tikai muļķīga ietiepība un tas, ka grāmatiņa ir plāna un iespiesta lieliem burtiem. Sižets ir daudzsološs, no tā būtu varējis sanākt normāls stāsts (nosaukt to par romānu, kā apgalvots uz pēdējā vāka, man roka neceļas) par „mūsdienu varas peripetijām” Latvijas mazpilsētā, bet nodrukāts tāds uzmetums vien. Koalīciju sāncensība un deputātu pārpirkšana, un mīklainie nāves gadījumi, un galvenā varoņa – neatkarīgā deputāta un amatiera detektīva – problēmas ģimenes dzīvē ir ieskicētas un izpušķotas („Rūta ieplēta acis tik platas kā sava mēteļa dārgās un, manuprāt, ne īpaši gaumīgās pogas”), un tas arī viss. Nav ne izstrādātu tēlu, ne mākslinieciskas izteiksmes, ne strauju sižeta pavērsienu, ne psīcholoģiskas attīstības.
 Autors konsekventi lieto mīkstos ch un ŗ. Par pirmo man, ē, nospļauties, šo skaņu cieti nekad neizrunāju. Pie ŗ vienmēr aizķērās skatiens un kā tāda pašdarbniece korektore pārliecinājos, vai patiesi to te vajag (vienā vietā ŗ dēļ bija nepareizi ierakstīts darbības vārds nevis otrajā, bet trešajā personā, bet pieņemsim, ka tā ir drukas kļūda). Man tas traucēja, bet labi, ka pastāv daudzveidība, un tā, protams, ir Zelča darīšana, kā viņš raksta. Autora tekstā. Kad ŗ parādās arī visu personāžu runā, lai cik kroplīgi viņi dažkārt izteiktos, mūslaiku mazpilsēta strauji iegūst fantastisku nokrāsu. Un tā nav uzslava.
 (Un vēl – skaidrs, ka izdevniecība nenorāda izdošanas gadu, lai grāmata potenciālajam pircējam vienmēr šķistu jauna, taču tas nepavisam nav glīti.
 Gluži pretējs vērtējums un notikumu izklāsts atrodams šeit.)


 Mariņinas romāns savukārt ir pamatīgs ķieģelis (varētu viņai honorāru maksāt nevis par autorloksnēm, bet grāmatu kā vienu vienību, tā droši vien ietaupītu papīru). Man patīk viņas māka samudžināt sižetu, bet šoreiz vainīgo, pareizāk sakot, žurnālista Niļska brāļa Mišas nogalināšanas iemeslu, nopratu jau grāmatas vidū. „Tas, kurš zina” vispār ir ne tik ļoti detektīvs, cik psiholoģisks romāns ar morāli: vajag runāt ar līdzcilvēkiem, nevis slēpt no viņiem savas bailes un šaubas, tad atklāsies, ka daudzas problēmas patiesībā nemaz nepastāv.
 Lielākā grāmatas vērtība manā skatījumā ir Krievijas iedzīvotāju sadzīves ainu apraksti daudzu gadu garumā, sākot ar piecdesmito gadu komunālā dzīvokļa ikdienu, kas man ir tāla eksotika. Pārspriedumi par to, kā politiskā vara saviem mērķiem izmanto radošo profesiju pārstāvjus (grāmatas galvenā varone ir kinorežisore) radīja jautājumu, cik apzināti pati Mariņina kalpo Krievijas nacionālistiskajiem ideologiem. Viņas krieviski izdotajās grāmatās esmu beigās redzējusi anketu, kur lasītājus lūdz norādīt, vai turpmākajos darbos vajadzētu vairāk romantikas u. tml. Jautājuma, vai noziedzniekiem biežāk vajadzētu būt no Baltijas vai Kaukāza, tur gan nebija. Taču tautu draudzību Mariņinas detektīvi noteikti nevairo.
 Kā piemērs autores uzskatiem der kaut vai īsais fragments, kurā režisore Nataša izdzird radio grupas “Запрещенные Барабанщики” dziesmu “Убили негра”, kas viņu satriec ar “teksta trulumu un primitīvo mūziku”.

Tās vārdi Natašai likās vairāk nekā dīvaini: “Nosita nēģeri, nosita nēģeri, ne par šo, ne par to, suņabērni, nobendēja!” Vispirms viņa nolēma, ka ir pārklausījusies, jo tādu vārdu vienkārši nav un nevar būt.

  „Tas, kurš zina” bija interesants un salīdzinājumā ar citām Mariņinas grāmatām labi iztulkots darbs (fragments lasāms šeit), tikai krietni par garu. Kad nākamreiz plauktā ieraudzīšu nelasītu Mariņinu, es to paņemšu, izlasīšu un atkal pie sevis šķendēšos, ka esmu izniekojusi tik daudz laika.

Advertisements

Posted on 17.09.2009, in Latviski and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. macosvalodas

    Apbrīnojami, cik saslavēta ir Zelča grāmata “Jaunās Gaitas” recenzijā! Diez, tas varētu būt tāpēc, ka latvieši maz raksta krimiķus?

    Ak vai, par Mariņinu runājot, esmu viņas cienītāja un liela laika šķiedēja, jo labprāt lasu dažādus detektīvus. Man šķiet, lielākā daļa Mariņinas detektīvu ir, kā Tu raksti, “psiholoģisks romāns ar morāli”, un varbūt tieši tāpēc tik ļoti iecienīti sieviešu vidū. Par to, “cik apzināti pati Mariņina kalpo Krievijas nacionālistiskajiem ideologiem”, reiz arī aizdomājos, lasot kādu viņas grāmatu, kurā pieminētas politikas aizkulises. Bet vispār jau viņa raksta par Krievijas miliciju…

    Vēl par Mariņinas tulkojumiem piebildīšu. Parasti lasu viņu krieviski, bet reiz man kāds atdeva veselu kaudzi viņas grāmatu, kas tulkotas latviski. Mja, varētu uzrakstīt humoristisku rakstu par latviešu valodas lietojumu šo grāmatu tulkojumos.

    Like

  2. Par Zelču runājot – varbūt tieši veclaicīgās rakstības dēļ, ņemot vērā, ka tā recenzija publicēta ārzemju latviešu žurnālā? Nu, un autoram droši vien patika vienkāršība.
    Šai Mariņinas grāmatai ir cits tulkotājs, domājams, tas pats dzejnieks Sirmbārdis. To var just. Nevienu reizi nav minēts uzšāvējs, no kā man tiešām jau metās slikti. 🙂

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Mana dzīve grāmatās « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: