“ar biszālēm dzejoļus raksti”

Juris Kronbergs „Trimdas anatomija”. Rīga: Mansards, 2009.

 Šovasar vīlusies latviešu prozā, iegādājos grāmatu, par ko jau iepriekš bija zināms, ka tas būs izdevies pirkums. Tā arī ir. Juris Kronbergs neapšaubāmi ir viens no spēcīgākajiem latviešu dzejniekiem. (Dažus dzejoļus no šīs grāmatas varat lasīt šeit.)
 Lasot dzejoļus svešvalodās, es bieži secinu, ka ar attiecīgo tematiku latviešu dzejā neesmu saskārusies. Gluži tāpat kā ar ziņām: ja gribu kaut mazliet plašāku skatījumu uz pasaulē notiekošo, jāklausās vismaz BBC. Nu lūk, „Trimdas anatomija” aizpilda vienu šādu tukšo vietu: „es pasaul’s daļa”.
 Grāmatu, jo īpaši tās sākumu, lieliski varētu izmantot skolotāji un skolēni, veicot pētījumus ne tikai literatūrā, bet arī vēsturē un sociālajās zinībās. Dzejoļi atsaucas gan uz būtiskiem politiskiem notikumiem, gan sociālām problēmām, kas četrdesmit gadu laikā, kas aizritējuši pēc to sarakstīšanas, kļuvušas vēl asākas („Vai pazīsti strādnieku Anderšonu?” Konkurētspējas paaugstināšana, ražošanas modernizācija, izmaksu optimizācija un… „Viņš dzima, / strādāja, mira nepamanīts.”). Dzejoļus papildina un palīdz izprast grāmatas beigās ievietotie komentāri – mazi stāstiņi, kas īsumā iepazīstina ar pieminētajām personām un notikumiem un pat iesaka, kādas filmas noskatīties vai plates noklausīties.
 Vēlāk sarakstītie dzejoļi ir par Latviju, latviešiem un viņu problēmām, tie lielākoties vairs nav tik tieši, ir kļuvuši liriskāki, tomēr ironija nekur nav pazudusi („visi brīvības cīnītāji / nav brīvības cienītāji”). Ja vēlas, grāmatu var lasīt kā specifisku trimdas literatūru, taču tas nav obligāti. Brīvības jautājums ir aktuāls vienmēr un visur.
 Tāpēc mani pārsteidza vēl joprojām jauno dzejnieku Kārļa Vērdiņa un Ingmāras Balodes izteikumi, ka šī dzeja esot pārāk politiska, ka tā esot tikai jauniešu daļa un mazsvarīga turklāt. Lūk, ko Balode saka, intervējot Kronbergu: „Mēs tieši nesen ar kolēģiem nospriedām – ja tagad par visām Biafrām rakstītu dzejoļus, neatliktu gandrīz nemaz vietas personīgajām sāpēm, utt..” Izlemšana par labu šādām prioritātēm, kā aizrāda Terijs Īgltons tā paša Vērdiņa tulkotā un „Satori” publicētā grāmatā, protams, arī ir politisks akts, taču man šķiet zīmīgs pašsaprotamais pieņēmums – kaut kādu tur Biafru sāpes latviešu dzejnieki nevar izjust kā savējās. Mūsdienās, kad visās pasaules malās dzīvo paziņas un ir iespējams viegli uzzināt pat tos jaunumus, ko laikrakstos nedrukā…
 K. Vērdiņš „Dienā” raksta: „Diez vai kādam dzejniekam ir apziņa, ka viņa teksti patiešām spētu kaut ko izmainīt to dažu simtu lasītāju apziņā, kas, iespējams, izlasīs viņa grāmatu.” Vai tas būtu reklāmas aģentūrās strādājošās dzejnieku paaudzes pragmatiskais aprēķins? Lai ķertos pie kāda teksta, tam jāizmaina tik un tik cilvēku apziņa? Jeb varbūt viņiem vienkārši nav ko teikt? (Un tā varētu būt arī atbilde uz Gunta Bereļa uzdoto jautājumu ”Kāpēc rakstnieki neraksta blogus?” Lekcija notiks 29. septembrī pusseptiņos vakarā Maskavas ielā 12/1.)
 Nav jau tā, ka mums vairs nebūtu sociāli asu tekstu, tikai tos izdzied, izkliedz un norepo, tos raksta uz sienām un reizēm kādā zīnā, nevis dzejoļu grāmatās.
 Bet varbūt es maldos. Tam pašam Vērdiņam taču ir rindiņas par to, ka tu vis nevilktu jaciņu, ja zinātu, kas to šuvis. Andrai Manfeldei ir sociāla dzeja. Kas vēl?

Advertisements

Posted on 24.09.2009, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: