Skaisti un asiņaini

Mana vectēva Korkuda grāmata”. Rīga: Liesma, 1993. No vecoguzu valodas tulkojis Uldis Bērziņš.

korkuda-gramata

 Šī grāmata var kalpot par pierādījumu tam, ka latviešiem ir izcili tulkotāji, kas turklāt pieprot pavisam eksotiskas valodas. Prāva daļa vecoguzu eposa ir pārtulkota dzejas formā, tomēr arī pārējais teksts ir ne mazāk poētisks. Bērziņulža apbrīnojamās valodas izjūtas (un nerimtīgās mācīšanās) dēļ to lasīt ir patiesa bauda. Grāmatā lieliski iederas Lilijas Dineres-Siliņas ilustrācijas, kas palīdz iztēloties jau tā spilgti attēlotos notikumus. Ārifs Adžalovs tos pēcvārdā nosauc par tautu bērnības epizodēm, kad „mēs visi kāvāmies cietsirdīgi kā zēni pagalmā un brēcām pilnā kaklā”.
 Mūsu sētā puiši zaldātos nedevās mīļu prātu: „Lobōk īšu rejas kultu, na es īšu saldatūs.” Savukārt senajām oguzu ciltīm, no kurām cēlušies azerbaidžāņi, turki un turkmēņi, sirošana bija galvenā nodarbe. Oguzu jaunekļi esot nosaukti vārdā un ieguvuši mantošanas tiesības tikai pēc tam, kad bija asinis lējuši. Tēvi veda dēlus pie ututicīgo bezdievju robežām rādīt, kā bultas laist un pīķus durt, kā zobenus vēzēt un galvas cirst, kā viņu meitas gūstā ņemt un namus izlaupīt. Par to arī vēsta viņu eps – krāšņi un aizrautīgi.

Simts tūkstoši naidnieku nāca –
Sirmo zirgu virpis nepagriezu,
Neatgriezīgo zobenu zibis cēlu,
Muhammeda ticības vārdā cirtu,
Apaļās galvas kā ripas pa līdzeno lauku ritināju!
I tad par varoni nedzīros, par beku neteicos,
Dažam lielmutim i pierē nevēros!

 Ja nu varonim gadās krist vai tapt saņemtam gūstā (kā parasti notiek ar bekiem, galvas cērt viņu četrdesmit puišiem un pretiniekiem), mājās palikusī līgava tikpat ekspresīvi plūc sev kraukļmelnos matus un plēš ābolsārtos vai baltos vaigus. Tiesa, tas nav uz ilgu laiku, jo ideālā meitene ir tikpat lielā mērā gatava doties kaujā kā viņas iecerētais. Vismaz epā oguzi visu dara pa īstam un no visas sirds.
 Tomēr tā pagalma rotaļas, lai cik spilgti aprakstītas un uzzīmētas, man tā arī palika svešas. Pārlieku jau nu asiņainas. Varbūt vispār citus nav iespējams izprast, var tikai gūt zināmu nojausmu, kas viņus mudina rīkoties tā un ne citādi (jo tai malā dzīve joprojām rit atšķirīgi, un ej nu saproti, kuram taisnība). Bet mūsu kultūras pašās saknēs kā bija, tā paliks svešas.

Eku, puis, – vai tu esi galvas cirtis, asinis lējis? Vai tu esi salkušu barojis vai salušu ģērbis?
Egregs prasa: Eku, Otrād-Izmaucies, vai tad galvas cirst un asinis liet ir tikums?
Tas saka: Nuja, tikums gan!

 Vēl kas pieminēšanas vērts – grāmata bija nodota salikšanai jau 1987. gadā, PSRS laikos (droši vien tāpēc Dinere-Siliņa varēja braukt uz Azerbaidžānu pētīt senos mākslas paraugus, lai uzzīmētu patiesas ilustrācijas), taču to izdeva tikai 1993. gadā, krietnu laiku pēc neatkarības atgūšanas. Par laimi, šīs grāmatas manuskripts pārdzīvoja 90. gadu krīzi.

Posted on 01.10.2009, in Latviski and tagged , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: