Sapnis par Latviju

Arvydas Juozaitis “Sapnis par Latviju” no topošās grāmatas „Rygos civilizacija“. “Metai”, 2009 m. Nr. 8-9.

  Latviešu sapņa apcerētājs Arvīds Jozaitis, kā vēsta leišu “Vikipēdija”, ir izmācījies par ekonomistu, pasniedzis filozofiju, 1976. gada Monreālas olimpiskajās spēlēs ieguvis bronzas medaļu peldēšanā, bijis Lietuvas kultūras atašejs Kaļiņingradā. Kāpēc viņš dzīvo vai dzīvojis Rīgā, tur nav teikts, bet acīmredzot kādu laiku viņš te ir pavadījis un iespaidus par mūsu dzīvi guvis.
  Jozaitis uz Latviju skatās ar simpātijām, labām priekšzināšanām, kas viņu atšķir no lielas daļas citu svešzemnieku, un zināmu pārsteigumu. Lai cik līdzīgi ir klājies Latvijai un Lietuvai pēdējā gadsimta laikā, lai cik radniecīgas tautas mēs esam, tomēr atšķirīgā ir tik daudz, ka leitis Latvijā jūtoties kā zilonis kristāla veikalā, kam visu laiku jāsargās nesadragāt trauslo latviešu sapni. Lūk, piemēram, ar kādu vērienu tika atzīmēta Latvijas 90. gadadiena, kamēr lietuvieši no savējās neko daudz neiztaisīja (nu ja, viņi gaidīja Lietuvas tūkstošgades svinības). Un tūlīt pēc tās – “Parex” un krīze.
  Vai himna. Jozaitis nesaprot, kā tas nākas, ka latviešu himnā (un es pilnīgi piekrītu, ka tās vārdi ir jocīgi, turklāt augstās beigas ir grūti izdziedamas, bieži vien pirms sacensībām liekot ciest klusu ne tikai sportistiem, bet arī skatītājiem, kas nespēj pievienoties priekšdziedātājiem) nav ne vārda par pagātni, par tautas saknēm un zemes dižumu. Tāds sapnis vien. Gluži tāpat kā Satversmē, kas runā tikai par zemi, par četriem novadiem, no kuriem sastāvot valsts, bet ne par vēsturi, ne par laiku.
  Gluži vai jāpriecājas, ka Jozaitis, nesapratnē nolūkdamies uz mūžam sapņaino un bērnišķo Latviju, nav dzirdējis Māras Zālītes uzrunu par nabaga bāreņu tautu, kas lieliski apstiprinātu viņa teoriju. Esam taču tai noticējuši un ļāvušies.
  Jozaitis rakstā pārsviežas no viena notikuma uz citu, no Dziesmu svētkiem uz Ilgstpējīgas attīstības stratēģiju, no valsts valodas (un kur viņš ņēma, ka ziņām un sludinājumiem jābūt latviski?) uz Drustu autobusa pieturu pēc “Rīgas sargu” izrādes, no Godmaņa Jaungada uzrunas uz “Runājošiem akmeņiem”. Labvēlīgi ironiskais skatījums ļauj ar interesi lasīt par pazīstamajām lietām, un, ja iecerētā grāmata reiz iznāks (noskaņojums vismaz tajā lietuviešu interneta daļā, kam sekoju līdzi, kļūst aizvien drūmāks), noteikti gribēšu to izlasīt. (Tiesa, personvārdi ir ierakstīti kā pagadās, Repšem un Segliņam piedēvēti citi vārdi, bet Kairišam – uzvārds.)

Posted on 19.11.2009, in Lietuviski and tagged , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. macosvalodas

    Cik žēl, ka vairs neko daudz neatceros no leišu valodas. Izlasot Tevis rakstīto, sakārojās palasīt “Sapni par Latviju”. Cerams, to kādreiz tulkos latviski (kas droši vien ir vēl nereālāk par to, ka tā iznāks Lietuvā) vai varbūt pati kādreiz spēšu izlasīt…

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Lēni un grūti « Mācos valodas

  2. Atpakaļ ziņojums: Šonedēļ internetā « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: