Fantāzija Eirovīzijas gaumē

Marina un Sergejs Djačenko “Lana jeb Mežonīgā enerģija“. No krievu valodas tulkojis Jānis Zālītis. Rīga: Hekate, 2006. (Марина и Сергей Дяченко “Дикая энергия. Лана”, 2005.)


  ”Hekate” ir izdevniecība, ko es dziļi cienu: maza un principiāla, tā ir izdevusi tik brīnišķīgas grāmatas kā Le Gvinas Jūrzemes sēriju, V. Vulfas “Orlando” un E. Kušneres “Tomasu Vārsmotāju” ar skaistu vāka zīmējumu. Diemžēl tās pēdējās izdotās grāmatas liek secināt, ka gaumes mums vairs īsti nesaskan. Tieši tāpēc “Lanu” izlasīju tikai tagad.
  Tas esot līdz šim nebijis eksperiments — ritma romāns, ko iedvesmojusi dziedātāja Ruslana. Hmm, tīšuprāt ļoti īsi teikumi nav nekāda novitāte, mūzikas izmantošana iedvesmai un iepīšana tekstā arī, kur nu vēl iecere pēc grāmatas motīviem veidot komiksus, videoklipus un apģērbu kolekciju… Nu labi, tas ir sīkums, bēdīgāk, ka arī viss pārējais jau bija pazīstams.
  Nezināmu iemeslu pēc šajā pilsētā saule spīd tikai pāris stundu dienā, cilvēkiem nav pašiem savas dzīvības enerģijas, to viņi ik pusnakti saņem tieši vēnā. Bet reizēm valdība kādam atņem dienas vai pat nedēļas devu, un tad cilvēkam gals ir klāt. Lana tur strādā par pikseli, kopā ar tūkstošiem citu cilvēku dejo, veidojot krāsainas reklāmas debesīs (kā tas izdodas, man tā arī pēc apraksta nekļuva skaidrs), līdz viņas draudzene sajauc soli un paliek bez devas. Abas dodas nelegālas enerģijas meklējumos. Tā sākas Lanas piedzīvojumi, kuru laikā viņa nokļūst vairākās alternatīvās kopienās, iepazīst pasauli ārpus pilsētas (kur saule nez kāpēc spīd un augi nav iznīkuši), uzzina lielo noslēpumu par enerģijas iegūšanu un kļūst par supervaroni.
  Sociālā iekārta visās dumpinieku kopienās man šķita pagalam nejauka, bet Lanai tā it kā nesagādāja problēmas, līdz viņa pēkšņi pavēstīja, ka viņai tā nemaz nepatīkot. Kad Lana ir izbraukusi no pilsētas, atklājas, ka viņai zināmi gan dzeņi, gan vāveres, ko līdz šim meitenei taču nekur nebija iespējams redzēt. Sižeta pavērsieni ir paredzami, bet nepārliecinoši.
  Grāmata ir viduvēja. Taču uz pēdējā vāka rakstīts, ka Djačenko 2005. gadā atzīti par labākajiem fantāzijas rakstniekiem Eiropā, kas modina cerības uz daudz ko vairāk. Cik noprotu, tas nav tipisks Djačenko darbs (tāpēc jau nosaukts par eksperimentu). Žēl, ka (iespējams) Ruslanas uzvaras Eirovīzijā dēļ tulkota tieši šī grāmata.

Posted on 27.11.2009, in Latviski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

  1. Tam, kas rakstīts uz vāka, var ticēt tik cik uz žoga rakstītajam🙂 Personīgi es tekstu “atzīti par labākajiem fantāzijas rakstniekiem Eiropā” sauktu par ļoti stipriem vārdiem.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: