Neibarts

Aivars Neibarts “Aiz septiņām mūžībām“. Rīga: MežaParks, 1999.


  Kā jau solījos, Neibarta dzimšanas dienu sestdien pieminēju ar pantiņiem. Paņēmu to grāmatu, kas bija nolikta visparocīgāk un ko agrāk varbūt pat nebiju izlasījusi no viena gala līdz otram. Tas pat ir ļoti ticams, jo šis man nešķiet veiksmīgs krājums.
  Te ir daudz dzejoļu, kas tikai ieskicē kādu ainiņu, bet tā pa īstam neko nepasaka. Īpaši tas duras acīs nodaļā, kas lasāma no grāmatas otras puses un saucas “Nepieskaitāmās amuletu miglas ziepes”. Apmēram tā tur Ņurbulis izpaužas, saliek kopā neierastus jēdzienus un absurdus salīdzinājumus. Ir gan smuki, gan dzīvīgi, taču šie dzejoļi iedarbojas tikai mazās devās. Kādā žurnālā tie būtu tieši laikā, tāpat arī krājumā starp citiem, intensīvākiem tekstiem, bet cits pēc cita tie ātri sāk garlaikot.
  Arī “100 ņurbuļi vienrindnieki” varēja palikt, kur bijuši, piemēram, “tulpju karš ar ģeorģīnēm”. No otras puses, tādas izteikas kā “pieckuprains zalktis” vai “akmens putns lido zemzemē” būtu gluži spēcīgas, ja vien nebūtu iejauktas pa vidu visām pārējām rindiņām, kur tām nepietiek telpas.
  Grāmatas sākumā ir arī tādi dzejoļi, kuros parādās Neibarta nopietnā puse, es pat teiktu, pilsoniskā stāja. Padomju laikā publicētajos dzejoļos Neibarts izsmēja mietpilsoņus un birokrātus, šeit viņš vairāk pievēršas čekistiem, miličiem, pilsonim dzenītim un Kremļa ēnai. Ir mazliet dīvaini lasīt patriotisku Neibartu, karoga un valsts apdziedāšanu, bet toreiz ap 1990. gadu tiešām bija tādi laiki. Tagad viņš atkal varētu lūgt piedošanu, “ka ikvienā Latvijas rajonā vēl brīvi neavarē latviešiem tik ļoti nepieciešamās, mīlīgās atomelektrostacijas un tālab ik ozolzarā nožēlojamo zīļu vietā vēl nedeg tūkstošiem un tūkstošiem Iļjiča spuldzīšu”, nu, ja ne ikvienā novadā (neaizmirsīsim reģionālo reformu), tad vismaz Burtniekos un Zilajā kalnā gan.
  Vispārliecinošākie man tomēr šķiet konkrētam laikam nepiesaistītie dzejoļi, piemēram, šis:

gaisos skrēja
dūjiņas dujas
skrēja skrēja un
piekusa
dūjiņas dujas un uz
zobena spices
nolaidās un dūdoja
dūdoja līdz
aizmiga
dūjiņas dujas un
šaisaulē vairs
nepamodās jo
zobens šis
negriež
baltu smilti

  Tāpēc lasiet Neibartu, bet ar šo grāmatu labāk nesāciet, ņemiet kādu no iepriekšējiem krājumiem, starp citu, tajos ir arī skaisti mīlas dzejoļi.

Posted on 09.12.2009, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: