Precību jautājums

Jane Austin “Mansfield Park“. London: Virago, 1989 (1814).


  Ja tā padomā, es aizvien mazāk lasu tā saucamo mākslinieciski augstvērtīgo daiļliteratūru un aizvien vairāk — izklaidējošos žanrus. Bet ne visus. Romantiskos sieviešu romānus parasti ne. Taču Džeina Ostina bija ne tikai sieviešu romānu ciltsmāte, bet arī lieliska sabiedrības tikumu attēlotāja un asas mēles īpašniece, kas pāru, kuri dabonas, tēmu prata padarīt ļoti baudāmu.
  ”Mensfīldas parks” (internetā var lasīt šeit, klausīties — šeit) ir par to pašu mūžīgo jautājumu, kā jaunai sievietei uzvesties, lai varētu labi apprecēties un dzīvot jaukā mājā. Protams, Ostinas laikos šis jautājums bija vēl sāpīgāks nekā mūdienās, kad sievietes ir tikušas ne tikai pie vēlēšanu, bet arī pie mantošanas tiesībām un reizēm drīkst atklāti negribēt ne vīru, ne bērnus, tāpēc vien nestājoties klosterī vai nekļūstot par žēlsirdīgo māsu.
  Šoreiz Ostinas galvenā varone gan nav asprātīga un pašapzinīga jaunkundze kā “Lepnumā un aizspriedumos”. Fanija Praisa ir bikla, slimīga un reliģioza meitene, kas gadiem ilgi baidījusies no mātesmāsas (brīnišķīgi aprakstīts tēls) ģimenes locekļiem, kuri viņu labdarības uzplūdos pieņēmuši pie sevis un nemitējas atgādināt, cik pateicīgai Fanijai jājūtas par iespēju uzaugt starp cilvēkiem, kas ir daudz labāki un gudrāki par viņu pašu. Jaunajā ģimenē meitene vislabāk saprotas ar brālēnu Edmundu, kurš viņu izaudzina par īsti kristīgu sievieti, un pašu muižas ēku un laukiem, kas dod viņai visvairāk prieka.
  Grāmatas ievadā rakstīts, cik ļoti lasītājiem nepatīkot vārgā, klusā un klīrīgā varone, tāpēc lasīt sāku, aizdomīguma mākta. Tomēr atklājās, ka tas, kā pietrūkst Fanijai, pārpārēm piemīt pievilcīgajiem negatīvajiem tēliem, brālim un māsai Krofordiem, kas savaldzina ne tikai lasītāju, bet arī visu Bertramu ģimenes jauno paaudzi. Abas Fanijas māsīcas gan tāpēc piedzīvo daudz ciešanu, jo viņām trūkst morālās nosvērtības, kas paglābtu no pasaulīgajiem kārdinājumiem, piemēram, pašdarbības teātra spēles un vīrieša glaimiem, kas ātri vien pazudina jaunavas.
  Var saprast, kāpēc romānā tik nozīmīga vieta atvēlēta morāles jautājumiem. Ostina to sāka rakstīt 36 gadu vecumā, kad viņai bija pilnīgi skaidrs, ka misteru Dārsiju (proti, ideālo vīrieti) patiesībā dabūt nevar, un kad viņa ikdienā bija spiesta savaldīt pati savu aso mēli, lai netiktu saukta par kašķīgu vecmeitu. Šī vairs nav priecīga grāmata par to, kā priekšā vēl viss laimīgais mūžs. Šis ir stāsts par dzīvi, kur ir jāizvēlas starp ne pārāk saistošām iespējām. Neapdomīga tiekšanās pēc iekārotā noved pie izraidīšanas no sabiedrības, gluži tāpat kā nevēlēšanās pieņemt izdevīgu precību piedāvājumu no netīkama cilvēka. Tomēr ir iespējams tam visam izlaipot cauri, ja cieši ievēro sabiedrības un reliģijas noteiktās uzvedības normas.
  Fanija apprecas, un laulātie draugi tālāk dzīvojot laimīgi. Var jau būt, taču man šķiet, ka viņus tomēr ik pa laikam sāka mākt garlaicība. Vismaz vienu no viņiem. Taču gan jau viņi atcerējās, cik smaga būtu alternatīva.
  (Virago ir sieviešu izdevniecība, kas klasikas sērijā atgādina, ka literatūras vēsture nepieder tikai vīriešiem, taču grāmatas sākumā ir uzskaitīti visu sešu Ostinas brāļu dzimšanas un miršanas gadi un nodarbošanās, bet par viņas vienīgo māsu Kasandru šādas ziņas nav sniegtas.)

Advertisements

Posted on 25.01.2010, in Angliski and tagged , , , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: