Kā somi pārvar ekonomisko krīzi

Arto Pāsilinna “Ādams un Ieva“. Rīga: Daugava, 2005. No somu valodas tulkojusi Ingrīda Peldekse. (Arto Paasilinna “Aatami ja Eeva”, 1993.)

  Kā? Ar vērienu, protams.
  Arto Pāsilinna ir visvairāk tulkotais somu autors, kas ik gadu sacer pa humoristiskai grāmatai, piemēram, šo stāstu par sīkuzņēmēju, kam izdodas īstenot priekšstatus, kādam jābūt veiksmīgam biznesam.
  Mazas remontdarbnīcas īpašnieks Ādams Rimetile smagi cieš no ekonomikas depresijas (vienas no iepriekšējām, nevis šīs). Tomēr mazāk darba nozīmē ne tikai tuvas attiecības ar tiesu izpildītāju, kas krāj bijušo klientu bēru sludinājumus un mēģina izprātot, kurš būs nākamais pašnāvnieks, bet arī vairāk iespēju pavadīt laika laboratorijā, mēģinot izgatavot īpaši vieglu akumulatoru. Kad tas izdevies, Ādams iepazīstas ar juristi Ievu Kontupohju, kas dzer kā īsta somiete un skurbulī spēj sastrādāt brīnumu lietas. Ieva uzņemas aizgādnību pār gauso Ādamu un viņa daudzsološo izgudrojumu, kas sola īstu apvērsumu autorūpniecībā un visās pārējās nozarēs, kur izmanto energoresursus, līdz ar to — tīrāku vidi un miljardiem marku lielu peļņu. Taču naftiniekiem jauninājums nepavisam nav pa prātam. Te parādās algots slepkava Luidži, neveiksmīgs, bet neatlaidīgs cilvēks.
  Grāmata nekādā ziņā neapgāž stereotipiskos priekšstatus par somiem kā diezgan tūļīgu dzērāju tautu, kas nez kā ir pamanījusies uztaisīt Nokia un ar viena produkta palīdzību sasniegt ekonomisko labklājību. Tas tak ir arī latviešu uzņēmēju un valdības sapnis: inovācija, kam seko ārvalstu investīcijas, plaša eksporta tirgus pavēršanās un smagā problēma, ko iesākt ar naudu, ja neko no veikalos nopērkamā īsti vairs nevajag. (Neraudiet, gan jau kāda ideja ienāks prātā, kad būsiet tikuši tik tālu. Var nopirkt zelta stieni un ar nazi sadrāzt to skaidās, var par divpadsmit miljoniem somu marku pasūtīt goda zalvi, var dažu mēnešu laikā iegūt ārsta diplomu. Kas nu kuram vairāk vajadzīgs.) Krīze un bezdarbs taču paver dižas iespējas.
  Grāmata jau no pirmajām lappusēm šķiet tipisks somu literatūras paraugs. Neskatāmas reizes atkārtojas fakti, lai neviens lēnīgs lasītājs nesajauktu, kurš varonis ir sicīliešu slepkavnieks un kura — bijusī mis Piens. Arī stāstītāja valoda ir labi pazīstama un atgādina, piemēram, klasisko darbu “Pēc sērkociņiem”. Nezinu, vai nu patiesi somi parasti raksta šādā veidā, vai arī tā ir mūsu tulkošanas tradīcija, taču neviena cita tautība nenāk prātā, izlasot kaut vai šādus teikumus:

  Viņš aizvēra acis un izjusti iesaucās:
  — Draņķa pavasaris!
  Tik tiešām, bija agrs pavasaris, zeme kusa, eļļainas peļķes mirgoja varavīksnes krāsās Griķu purva drūmajās ieliņās. Grāvmalu putekļainie kārklu zari briedināja pumpurus. Gājputni vēl nebija atlidojuši uz šo rūpniecības rajonu, mežos aiz metāllūžņu noliktavām atskanēja vārnu ķērkšana. Arī tās, kā nekā, ir pavasarim raksturīgas skaņas, turklāt lieliski iederējās apkārtnē.

  Lai gan grāmata ir satīriska, tā vienlaikus ir viegla lasāmviela. Šī paša autora “Zaķa gads” man gan patika daudz vairāk, taču arī šim darbam nav ne vainas. Galu galā, “labāk būt ārkārtīgi bagātam kosmosā, nekā ārkārtīgi nabadzīgam Griķu purvā”.