Kas tu esi, ja neesi feministe?

Margareta Voltersa “Feminisms. Ļoti saistošs ievads“. No angļu val. tulkojusi Elizabete Pičukāne, il. Dagnis Skurbe. Rīga: Satori, 2010. (Margaret Walters “Feminism: A Very Short Introduction”, 2005.)

 Mani vienmēr ir mazliet pārsteidzis, kā visādi citādi saprātīgas sievietes, izteikdamas nepārprotami feministisku viedokli, steigšus piemetina: “Es neesmu feministe.” Nezinu gan, vai viņas būtu gatavas atteikties no visa feministu izcīnītā. No vēlēšanu tiesībām varbūt arī jā, bet kā ar mantojuma tiesībām (palasiet kaut vai Džeinas Ostinas “Lepnumu un aizspriedumus“, cik skarba dzīve sagaida, ja viss vecāku īpašums pāriet brālēna, nevis septiņu meitu rokās), precētu sieviešu tiesībām pašām rīkoties ar savu īpašumu un ķermeni, iespēju iegūt izglītību un pēc tam strādāt algotu darbu. Ne jau tikai par traktoristi, ko tūlīt piesauktu vietējie demagogi, arī par ārsti vai aktrisi. Kā 19. gs. vidū nesapratnē vaicāja Florensa Naitingeila: “Kāpēc sievietēm ir kaislība, prāts, morālā aktivitāte — šīs trīs — un tāda vieta sabiedrībā, kurā neviena no trim nevar izpausties?”
 Īsais un saistošais ievads feminismā vislabāk var kalpot kā izziņas avots tieši par šīm senajām cīņām, kurās sasniegtās uzvaras mūsdienās šķiet pašsaprotamas. Grāmata sākas ar sieviešu tiesību kustības reliģisko pirmsākumu pārskatu, ar gregorisko dziedājumu autori Hildegardi fon Bingenu, kas rakstīja par Dieva mātišķumu, un 17. gs. pareģēm, kas pildīja Dieva aicinājumu un atļāvās runāt pūļa un vīriešu priekšā.


 Pasaulīgajā dzīvē sievietēm bija grūtāk sadūšoties pārkāpt valdošās uzvedības normas, taču ar laiku viņas arvien biežāk izjuta nepieciešamību pēc izglītības un rakstiskas izteikšanās iespējām, lai gan sabiedrības acīs tas viņas padarīja par trakām, iedomīgām un smieklīgām būtnēm. Zināms pamats tam bija, jo, apzinājušās savas garīgās spējas, sievietes atļāvās runāt arī par savu beztiesiskumu: par izglītības sistēmu, kas meitenēm laupa spēju pastāvīgi domāt, par precēto sieviešu un viņu mantas un bērnu pilnīgo atkarību no vīra, pat ja tas izrādās pilnīgs nelietis, par neprecēto sieviešu nespēju nopelnīt sev pienācīgu iztiku. Nu, un tad jau vairs nebija tālu līdz cīņai par vēlēšanu tiesībām.
 Lielākā daļa grāmatas ir atvēlēta feminisma vēsturei Anglijā, tikai nedaudz pieminot citās valstīs notikušo. Arī Anglijas notikumi un to varones ir tikai ieskicētas, simt lappusēs aprakstot laikposmu no 12. līdz 20. gadsimtam. Voltersa ir prasmīga stāstniece, un gadskaitļiem un citātiem piesātinātais darbs rit uz priekšu gluži nemanot; informācijas daudzums nekļūst nomācošs, tas drīzāk mudina palasīt vairāk (grāmatas beigās ir tieši tam paredzēts literatūras saraksts, diemžēl nav ne pielikuma ar latviski izdotajiem darbiem par feminismu, ne pēcvārda, kas kaut īsumā iezīmētu Latvijas feminisma attīstību).
 Par maz vietas grāmatā atlicis jaunākiem laikiem. Feminisma otrā vilņa (trauksmainajos 1960. un 1970. gados) sieviešu prasības bija tuvākas mūsdienām: vienlīdzīgs atalgojums un karjeras iespējas ar vīriešiem, diennakts bērnudārzi, brīva seksualitātes izpaušana, tiesības nebūt seksa objektam un katru dienu nedzīvot kā skaistumkonkursā, kontracepcijas un abortu pieejamība… Vienlaikus iezīmējās arī domstarpības sieviešu kustībā, piemēram, grāmatā ir pieminēts “nikns strīds starp lesbiešu un maoistu feministēm” kādā konferencē, taču par pirmajām ir pavēstīts pavisam maz (tostarp Džilas Džonstones satīra par heteroseksuālu mīlas dēku: “Tā sākas, kad tu iekrīti viņa rokās, un beidzas ar tavām rokām viņa izlietnē”), bet par otrajām — vispār nekas.
 Tikai divdesmit lappušu gara ir pēdējā nodaļa par feminismu pasaulē. Nekas nav teikts par mūsdienu feminisma novirzieniem, piemēram, anarhafeminismu un ekofeminismu, kas vēl joprojām izpaužas arī ikdienas dzīvē un nav galvenokārt akadēmiska disciplīna. Autore uztraucas, ka jaunām meitenēm feminisms šķiet cienījams un garlaicīgs, ka tas vairs nav izaicinājums, bet tādā gadījumā tomēr vajadzēja pieminēt arī “Riot Grrrl” kustību vai “Girl power“.


 Par laimi, sterilu akadēmisko valodu, ko Voltersa atzīst kā būtisku faktoru tam, ka sievietes atsvešinās no feminisma, gan viņai nevar pārmest. Arī tulkojums ir labs. Man gan traucēja tas, ka visi dzejoļu fragmenti ir publicēti gan latviski, lielākoties kā parindenis, gan angliski, kas šķita lieki. Tekstā ir atstāti angliski arī visu žurnālu, pamfletu un grāmatu nosaukumi, latvisko tulkojumu liekot iekavās. Otrādi izskatītos loģiskāk. Grāmatā izmantotajā šriftā cipars 1 izskatās pēc I, kas mani sākumā ļoti samulsināja, jo 12. gs. vietā šķita rakstīts 2. gs. Nu, un “Feminisma vēsture” būtu atbilstošāks nosaukums.
 Visādi citādi tā ir laba grāmata, kas man šķita aizraujošākā no tiem “Ļoti saistošajiem ievadiem”, ko esmu lasījusi latviski. Der arī vīriešiem un tām, kas apgalvo, ka nē, es nu gan neesmu… Jo ziniet, Rebeka Vesta 1913. gadā rakstīja: “Zinu vienīgi to, ka mani sauc par feministi vienmēr, kad izsaku spriedumus, kas atšķir mani no kājslauķa vai prostitūtas.”

Advertisements

Posted on 31.03.2010, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: