Latviešu šausmu stāsti

Vladimirs Kaijaks “Visu rožu roze“. Rīga: Liesma, 1987.

 Ja man prasītu nosaukt kādu latviešu rakstnieku, kas sacerējis šausmu stāstus, es pieminētu Gunti Bereli un tad mēģinātu izlāpīties ar Viļa Plūdoņa balādēm, kas Bereļa stāstus sit pušu. Taču ir arī Vladimirs Kaijaks.
 Viņš savos stāstos iepīt šausmu elementus ir pamanījies jau astoņdesmitajos gados, kad pieklājās rakstīt reālistisku literatūru. Interesantajā pēcvārdā Andris Jakubāns aizstāv grāmatu no potenciāli neapmierinātajiem lasītājiem, kam tā būs šķitusi “neparasti šaušalīga” vai kas grāmatu neiemīlēs, jo “Kaijaks sirdsapziņu un citas tamlīdzīgas cēlas lietas tēlo nevis kā jaunas, skaistas un romantiskas meitenes, kuras sadzirdējušas debesu balsis, bet gan kā visai dīvainus un visnotaļ nepatīkamus večus”.
 Protams, mūsdienās tiek atzīts arī nepatīkamo veču un ne tik augstās mākslas šarms, tāpēc stāstos šaušalīgā drīzāk var šķist par maz, nevis par daudz. Pēc grāmatas izlasīšanas nepiemetas bailes no tumsas, grabināšanās gar logu vai kā tamlīdzīga. Kaijakam fantastiskie motīvi tomēr lielākoties ir mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, nevis sižeta pamats. Pat stāstā “Pilsēta, kuras nav”, kura galvenais varonis Ariels, sailgojies pēc pirmās mīlestības Initas, nokļūst zaļu cilvēku sargātā neesošā pilsētā un dabū izdzīvot otru dzīvi, to, kas būtu ar Initu, — pat šajā stāstā ziņkārīgais jautājums, kā būtu, ja to tiešām varētu izdarīt, atkāpjas psiholoģiski filosofisko pārspriedumu priekšā. Nospriedu, ka man labāk patīk, kā to mēdz dēvēt angliski, literārā fantastika un fantāzija, nevis reālistiskā daiļliteratūra, kas šo to aizņēmusies no tā saucamajiem zemajiem žanriem.
 Tas gan nenozīmē, ka neiesaku Kaijaku. Krājuma pirmais stāsts “Šnorhs” ir satīrisks gabals par noslēpumainu radību, kas iet cauri slēgtām durvīm un visur rada nekārtību: izvazā arhīvu, saplēš izžauto veļu, naktīs bāriņā šķindina pudeles… Vārdu sakot, ja Šnorha nebūtu, tas būtu jāizdomā.
 Pēc šī vieglā ievada seko nopietnāki darbi. Titulstāsts par dārznieku, kas grib selekcionēt visskaistāko un visizturīgāko rozi pasaulē, “pēc kuras nekāda citas rozes nav iespējamas”, ir patiesi iespaidīgs, lai gan cieš no pārlieku tiešas moralizēšanas un spriedelēšanas:

Vai var radīt skaistumu, par kuru nekas skaistāks nav iespējams? Vai skaistumam ir robežas? Tā domādams, dārznieks nāca pie slēdziena, ka šādu robežu nav. Šī atziņa viņu apbēdināja. Ja galējs skaistums un pilnība nav iespējami, vai tad viņa darbs nav veltīgs un bezjēdzīgs? Kāda jēga iet pa ceļu, kas nekur nebeidzas, kam nav ne sākuma, ne beigu? Mūžīgs ceļš uz pilnību, kura nekad nav sasniedzama.

 Dārznieks savu mērķi tomēr sasniedz, un tas, protams, izrādās atšķirīgs no gaidītā. Skaistumam un izturībai līdzi nāk vēl pāris neparedzētas īpašības, kas var atnest lielu nelaimi. Pēcvārdā dārznieka mūža darbs salīdzināts ar atombumbas radīšanu un zinātnieku atbildību par saviem eksperimentiem; man tagad lasot nāca prātā gēnu inženierija, kas neapšaubāmi ir dārzkopībai tuvāka nozare. Lai nu kā, morāle ir skaidra: “cilvēks var iznīcināt arī planētu, uz kuras pats dzīvo, bet kura nav viņa roku darbs”. Turklāt viscēlāko nodomu vadīts. Tikai šo secinājumu lasītājs būtu varējis izdarīt arī pats, autoram nepasakot visu priekšā.
 ”Uzbrukums” ir klasisks kara stāsts ar ievainotu sarkano strēlnieku, kas gaida kara beigas, bet sagaida pats savu galu un kaut ko mazliet vairāk. Kara stāstus es gandrīz vai nespēju lasīt, jau tā trauksmes sirēnas un pat zemu riņķojošas lidmašīnas man liek domāt par uzlidojumu. Rādiet vēl bērniem padomju kara filmas…
 ”Zirneklis” ir viens kārtīgs maniaks, kas nespēj gūt sāta sajūtu un ir spiests aprīt arvien jaunus un lielākus upurus. Tad viņš ierauga jaunu un skaistu sievieti, un zirnekļa apsēstība kļūst gluži seksuāla: “Viņš alka šai miesai pieskarties, sajust pulsējošo dzīvību starp saviem žokļiem un kājām, tai piekļauties un izsūkt to.” Sargieties no briesmām, kas uzglūn no krūmiem! Taču īstos zirnekļus nost nemaitājiet, tāpat jau viņi cieš no tā, ka nav glīti un pūkaini.
 Grāmatu noslēdz jau pieminētais “Vecis”, kas klimst, slāj, steberē, reizo, kudlo un visādi citādi staigā apkārt pa depresīvu kolhoznieku ciematu un ar savu paskatu vien bāž ciematniekiem acīs viņu netikumus. Vai kādam no tā kļūst labāk? Velns viņ’ zin’. Taču stāstā ir spilgi uzzīmēta tolaiku ainava ar visaptverošu sabiedriskās mantas izzagšanu un pilnīgu atbildīguma trūkumu, ar kandžas dzinējiem un no šīfera sanaglotiem aizgaldiem.

Posted on 20.04.2010, in Latviski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Labi uzrakstīts, gandrīz būtu interesanti izlasīt. Varbūt kaut kur internetā ir pieejams?

    Like

  2. Paldies!
    Šķiet, ka nav gan internetā. Attēls ir no i-book.lv, tur piedāvā nopirkt, un ir bibliotēkās.

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Mehāniskais fēnikss « Lasītājas piezīmes

  2. Atpakaļ ziņojums: Mehāniskais fēnikss | Steampunk.lv

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: