Mīlestība Jozefa garā

Saulius Tomas Kondrotas “Meilė pagal Juozapą“. Vilnius: Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla, 2004.

Ieskrienot uz vienu dienu Viļņā, kārtējo reizi pārliecinājos, cik lasītājiem tur labi. Pilns centrs ar skvēriņiem un soliņiem, kur pasēdēt nedaudz siltākā laikā. Iegriezos divās mazās, ļoti atšķirīgās, bet interesantās lasītavās: Laikmetīgās mākslas centrā un vietējo aktīvistu mītnē. Būtu uzkavējusies Viļņā ilgāk, abās vietās varētu pavadīt daudz laika. Bet galvenais — centrā ir neskaitāmas grāmatnīcas, turklāt tie nav tikai pāris ķēdēm piederoši veikali.
Tā kā man bija ļoti pacietīga ceļabiedre, vienu daļu es izstaigāju. Visas ne, tam ar dienu būtu par maz. Grāmatas svešvalodās gan izskatījās dārgākas nekā Rīgā, un man izdevās atturēties gan no dažām kārdinošām grāmatām angļu valodā, piemēram, kāda man īsti nevajadzīga, bet tik daudzsološa darba par nabadzību 19. gs. Londonā, gan no skaistajām un dārgajām piezīmju grāmatām mazmazītiņajā franču grāmatnīcā. Ja es būtu iemīlējusies un rakstītu šausmīgi/us romantiskus dzejoļus, tad gan man kādu no tām noteikti vajadzētu.
Toties leišu izdevumi šoreiz šķita samērā lēti, un uz Rīgu es atbraucu ar kādām desmit jaunām grāmatām — ļoti apmierināta, mazliet nostiepusies un nespējot vien izlemt, ar ko sākt. Daļa grāmatu ilgi gribēta, citas iekritušas acīs tikai veikalā. Dzejolis no vienas, rindkopa no otras, puse raksta no trešās… Beigās paliku pie stāstu krājuma.
Sauļus Toma Kondrota darbi ir izdoti arī latviski. Veikalos pie nocenotajām grāmatām vēl aizvien atrodams romāns “Un apmāksies tie, kuri skatās pa logu”, 2000. gadā, izrādās, izdots arī romāns “Čūskas skatiens”. Es biju lasījusi tikai “Baltijas teiksmā” ievietoto stāstu “Dzimta ar Kentauru ģerbonī” (oriģināls publicēts 1979. g.). Tas lasāms arī šajā izlasē, kur, cik saprotu, tikai trīs stāsti ir jauni. Sarakstīšanas gads ne pie viena darba nav norādīts, toties uz visiem vākiem ir autora uzņemtas fotogrāfijas. Izstudējis filozofiju, sarakstījis vairākus stāstu krājumus, romānus un kinoscenārijus, Kondrots 1986. gadā nelegāli emigrēja uz ārzemēm, kādu laiku strādāja radio “Brīvā Eiropa”, bet pašlaik Losandželosā fotografē juvelierizstrādājumus un literatūru vairs nerakstot.
Bet to visu es noskaidroju pēcāk. Sākumā vienkārši lasīju īsu stāstu par vīrieti, kurš noskatījis kādu vecu māju, bet tās pārdevējs nez kāpēc sadrūmst, uzzinājis, ka potenciālajam pircējam nav sievietes, un apgalvo, ka viņš šo māju nepirkšot. Un tā izrādās taisnība.
Stāsta ideja man šķita nedaudz apšaubāma, bet to lasīt bija tik patīkami. Nākamie stāsti šo sajūtu vēl pastiprināja. Lielāko daļu darbu varētu nosaukt par maģisko reālismu. Ierastā, pazīstamā vidē kaut kas ir mazliet citāds, kāda robeža ir izgaisusi (Kondrata pirmo stāstu krājumu sauc “Pasaule bez robežām”), kaut ko ir pārņēmusi migla, smaržas un smiekli valda pār pasauli, ko var izlasīt kā grāmatu, un vecie mīti atdzīvojas paši no sevis, neiznīcināmi kā Vecvectēva mantojums tikumus zaudējušā sabiedrībā.

“Kas ir lapsa?” — domāja Jeronīms Kintana. Kas ir lapsas, no kurienes tās rodas? Mēs zinām, no kurienes rodas cilvēki, no kurienes rodas vistas un kaķi, un suņi, un putni, un augi. Mēs zinām par zemi, debesīm un debess spīdekļiem. Bet par lapsām nezinām nekā. Iespējams, lapsas rodas no uguns, tāpēc to kažoks tik sarkans. Bet iespējams, ka tās dzemdina arī tumsa. Jo no kurienes gan cēlies to acu tumšums? Bet varbūt tās taisītas no zemes elementiem? Kas rada lapsas? Kas?

Citos stāstos fantastisko elementu ienākšana nav tik smalka un vietumis atskan ironiski smiekli. Kāds inženieris izgudro laimes mašīnu, un par to tribunāls viņam piespriež nāvessodu, jo laimes sagādāšana cilvēkiem ir tikai valsts un jaunā diktatora kompetencē. Nopircis pudeli piena, cilvēks pēkšņi sarūk gandrīz molekulas lielumā un nokļūst pats sava motocikla dzinējā. Ņujorkas un Čikāgas armija uzbrūk Ņūdžersijai, un jaunie karavīri galē nost cits citu, spēlējot Mocartu, Šēnbergu un Stravinski.
Visi šie neparastie notikumi tomēr ir gandrīz pilnībā ticami ne tikai kā alegorijas, kas tur nenoliedzami ir, bet arī kā dzīves īstenība. Morāles grāmatā ir daudz, bet tā ir tikpat dabiska kā viss pārējais, un es tur neredzēju ne uzspēlētu gudrību, ne paštaisnumu.
Tas viss ir uzrakstīts plūstošā, nesamākslotā un pat dzejiskā valodā. Uzreiz jāatzīstas, ka leitiski es nemaz tik labi nemāku, kā gribētu, un daiļliteratūra man būtu jālasa ar vārdnīcu. No otras puses, nezināmo vārdu meklēšana traucē. Šos stāstus tik ļoti gribēju izlasīt, ka vārdnīcu izmantoju tikai paretam, piemēram, lai noskaidrotu, ka budelis ir bende. Jāsaka, bija ļoti patīkami izjust, kā no pirmā acu uzmetiena ne visai saprotami teikumi atklāj savu jēgu, kā pazīstamas vārdu saknes ļauj uzminēt jaunu vārdu nozīmi.
Atļaušos apgalvot, ka dzejiskumu neesmu pati izzīdusi no pirksta. Vēl vairāk, “Kentaura ģerboņa dzimtu” lasīju, blakus nolikusi Talrīda Ruļļa tulkojumu (viņam šogad lietuvieši piešķīra sv. Hieronīma prēmiju par leišu literatūras tulkojumiem), kurā reizēm iemetu acis, un latviskā versija man likās pārāk piejaucēta. Lūk, īss citāts:

Kas ir tas, kas ieslēpies mūsu miesas vai dvēseles dzīlēs? No kurienes tas rodas? Neesmu vienīgais, kuram piemīt šādas izjūtas.

Oriģinālā tas skan šādi:

Kas ten glūdi mūsų kūno ar mūsų sielos gelmēj? Iš kur tatai? Ne tik man būdingas šitoks jutimas.

Palīgteikumi, manuprāt, izjauc šī fragmenta ritmu.
Šis arī ir gadījums, kad kopums ir lielāks par tā atsevišķajām sastāvdaļām. Stāsti papildina cits citu, paspilgtina kopējo ainu, un grāmata izrādās negaidīti piesātināta, it kā tajā būtu daudz vairāk par 250 lappusēm.
No lietuviešu literatūras, gluži tāpat kā no latviešu, es neko īpaši izcilu negaidu, bet šoreiz esmu saņēmusi necerēto. Ja Kondrots rakstītu kādā lielākā valodā, viņam noteikti būtu pulciņš uzticīgu fanu un cieņa žanru robežas noārdošo citu rakstnieku vidū. Žēl, ka nav iemesla gaidīt kaut ko jaunu. Vienu brīdi pat apcerēju domu rakstīt autoram un pieprasīt, lai viņš atgriežas literatūrā, bet gan jau viņš pats zina, ko dara.
Tā ir kā pēkšņa mīlestība, gluži kā tā, kas pārņēma miesnieku Jozefu, ieelpojot nejauši satiktas meitenes dzīvokļa aromātu, un pēc pāris nedēļām jau visa Prāga zināja, ka Jozefs ir iemīlējies. Paprasiet, kas ir mani mīļākie lietuviešu rakstnieki. Es atbildēšu: “Nijole Miļauskaite un S. T. Kondrots,” lai gan esmu lasījusi tikai dažus viņas dzejoļus un šo grāmatu. Protams, šāds jūtu uzplūdums var ņemt nelabu galu, taču tagad man ir skaidrs, ko sev piesolīt, ja pabeigšu darbu, ko pat sākt negribas. Romāna “Un apmāksies tie…” darbība norisinās Sniegovijā, kur dzīvoja arī augstāk minētā lapsa.

Advertisements

Posted on 11.05.2010, in Lietuviski and tagged , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: