Es viņu mīlu, bet viņai būs jāatgriežas nākotnē

Angela Knight “Guardian: The Time Hunters“. New York: Berkley Sensation, 2009.

Gribēju kaut ko īsu un viegli lasāmu, turklāt izdomāju, ka būtu laiks iepazīt kādu svešu žanru: paranormālu mīlestības romānu. Visplašāk pazīstamais paraugs ir “Krēslas” sērija, taču arī pirms tās netrūka mīlestības romānu, kuros darbojas vampīri, vilkači, spoki, no pagātnes vai nākotnes ieceļojuši romantiskie varoņi… Ja tā padomā, te iederas arī Odrijas Nifenegeres “Laika ceļotāja sieva”, tātad šī tomēr nebija mana pirmā saskarsme ar attiecīgo žanru, bet nu labi…
Grāmata patiešām izrādījās ātri lasāma, tikai es mazliet raizējos par sabiedriskajā transportā cieši blakus sēdošo padzīvojušo sievieti, kas bija pavērsusi galvu atvērto lapu virzienā. Ne jau tāpēc, ka viņa varētu netikt līdzi manam tempam, bet gan tāpēc, ka tajā vietā bija aprakstīts nogribējies vīrietis (teksta fragments lasāms šeit).
Niks Vaiats visu bērnību pavadīja, kopā ar māti bēguļojot no vīriešiem, nē, citplanētiešiem, kas viņus gribēja nogalināt. Četrpadsmit gadu vecumā Niks kļuva par bāreni un no mātes mantojumā ieguva aproci ar lielu, zaļu akmeni, kas rotas nēsātāju apvelta ar neparastām spējām, piemēram, ļauj redzēt vīzijas. Savā pirmajā vīzijā Niks ieraudzīja, kā viņam pazīstamo uzbrucēju pārstāvis grasās sava Dieva jeb Uzvarētāja altāra priekšā izvarot un nogalināt divpadsmitgadīgu meiteni. Telepātiskā ceļā Nikam izdevās to pavēstīt meitenes uzticamajam kiborgam vilkam, bērns tika glābts, un Niks līdz pat 30 gadu vecumam turpināja pasargāt cilvēkus no ļaunprāšiem un sapņot par meiteni ar tetovēto seju. Tad Raienai, kuras darba pienākums ir novērst laika ceļotāju pastrādātus noziegumus, tiek sabojāts skafandrs, viņa nomaldās laikā un nonāk nepatīkamā sadursmē ar bijušo kolēģi, kas tagad strādā ienaidnieka labā. Niks viņu vēlreiz izglābj, iekāre izrādās abpusēja, un nu abi mēģina kopā tikt galā ar ļaunajiem spēkiem un uzticēties viens otram.
Izrādās, grāmata ir otrais darbs “Laika mednieku” sērijā, taču lasīt tas netraucēja. Viss, kas jāzina, tur ir izstāstīts.
Patiesībā romantiski erotisko fragmentu grāmatā ir vai nu par maz, vai arī par daudz, jo tie īsti neiekļaujas kopējā stāsta ritējumā un atgādina reklāmas pauzes. Arī pašas erotikas ir vai nu par maz, vai par daudz. Publiski lasīt, kā jau minēju, nedaudz neērti, bet nevienu brīdi nav tā, ka vajadzētu aizvērt durvis, turklāt viss sekss tāds tikumīgs, mīlnieki, lai gan ak, cik seksīgi un prasmīgi, tomēr pirms abu satikšanās nez cik ilgi dzīvojuši celibātā. Nika ķermeņa apraksts man šķita pornogrāfiskāks nekā tas, ko viņš ar to darīja, taču grāmata varētu noderēt puišiem, lai uzzinātu, ko lielākoties grib sievietes. (Kārtīgu priekšspēli, savu kompleksu “neesmu gana skaista” remdēšanu, nepazaudēt savu spēku, bet tomēr izjust to, ka partneris ir stiprāks, un, protams, ir svarīgi, lai viņam varētu uzticēties.) Ceru, ka otrādi ne, jo tajā vietā, kur Niks iedomājās, ka viņa loceklis ir tik ciets, ka ar to varētu dzīt naglas, man atkārās žoklis. Viņi tiešām seksa laikā domā par tik īpatnēju naglošanu? Die’s dod nevienam to nepavaicāt…
No pauzēm atpakaļ pie stāsta. Grāmata ir samērā spraigs piedzīvojumu gabals. Bez ceļošanas laikā un kautiņiem tajā ir arī ar gēnu inženierijas palīdzību uzlaboti kaujinieki un policisti, citplanētieši un to neizskaidrojamā tehnoloģija, kiborgu datorvīrusi, nodevība, mātes mīlestība utt. Dažas tēmas ir pārāk paredzamas vai nolietotas, piemēram, skandināviskie karotāju vārdi. Kārtības sargu ilgā nespēja atklāt nodevēju savās rindās pat kaitināja, jo pārāk jau nu skaidri bija pateikts, kurš tas ir.
Brīdī, kad atviegloti nodomāju, ka tur nav dāmu romāniem raksturīgās zīmolu uzskaites (viņai kājās bija sarkanas X augstpapēžu kurpes no jaunākās kolekcijas, zem tādiem un tādiem Y svārkiem viņa bija uzvilkusi kārdinošu Z veļu un zeķes, V somiņā glabājās Q skropstu tuša…), galvenie varoņi tomēr devās iepirkties. Par laimi, vārdā tika saukti tikai noslēpumainās Viktorijas mežģīņu gabaliņi un Timberland zābaki. To es vēl spēju saprast.
Grāmatā ir arī pietiekami smieklīgas vietas, taču man būtu patikusi mazliet nenopietnāka autores attieksme pašai pret savu tekstu. Ja tā padomā, sižets tomēr ir diezgan absurds. Bet laikam jau tad tas būtu pavisam cits darbs.
Kopumā grāmata ir uzrakstīta profesionāli, piedzīvojumu tajā ir daudz. Sociāli asi jautājumi skarti tikai garāmejot, tomēr nav pavisam atstāti novārtā. Nodaļas beidzas ar teikumiem, kas mudina lasīt tālāk, un ir arī negaidīti sižeta pavērsieni. Kā viegla lasāmviela tā ir pat ļoti laba, un es varu iedomāties, ka ir cilvēki, kam tā kļūst par regulāri pārlasāmu atslodzes gabalu. Ja man rokās nonāks kāda cita Andželas Naitas grāmata, es to noteikti izlasīšu.

Posted on 17.06.2010, in Angliski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: