Ļoti personiska dzīve

Michael Frayn “A Very Private Life“, il. Nick Castle. London: Faber & Faber, 2005 (1968).

Reiz dzīvos meitenīte vārdā Ankambera.
Ankamberai būs jaunāks brālis vārdā Silpiss, un viņi kopā ar vecākiem dzīvos mājā, koku ielokā. Mājai nebūs logu, jo ārā nekas interesants nebūs redzams, tikai mežs.

Toties iekšpusē gan būs viss kas: trīsdimensiju holovīzija, kas parādīs visu, ko mājas iemītnieki vēlēsies, un ar kuras starpniecību viņus nemitīgi apciemos radi un paziņas; pārtika, rotaļlietas un rotaslietas, ko piegādās pa cauruļvadu; psihosomatiski medikamenti, kas ļaus pastiprināt intelektuālās spējas, izbaudīt gan orgasmu, gan vienkāršas viesības, pieņemt lēmumus, kā arī noderēs visos citos dzīves gadījumos; sterila vide un nemainīga temperatūra. Ja kaut kas sabojāsies, atlidos zemākās šķiras ļaudis, tie, kurus Ankambera uzskatīs par dzīvniekiem, un no ārpuses visu salabos. Neviens netraucēs augstākās šķiras personisko dzīvi, pat nāve ne, jo tā ir dziedējama ar īpašām zālēm.
Tikai Ankambera būs grūti audzināms bērns, viņa visu uztvers tik nopietni, pusaudzes spītībā nepriecāsies līdz ar citiem un atsacīsies no savām zālēm, līdz beidzot, holovīzijā nejauši satikusies ar pilnīgu svešinieku, kas runā nesaprotamā valodā, nolems, ka ir iemīlējusies šajā mazajā, plikpaurainajā vīrietī, un dosies viņu meklēt pāri puspasaulei.
Nelielā grāmata sastāv no īsām nodaļām, kas sākumā šķiet pārāk saraustītas, tomēr ar laiku stāsts iegūst noturīgākas aprises un no vienkāršām nākotnes ainiņām pārvēršas satīriskā vēstījumā. Freins ironizē ne tikai par angļu sabiedrības apmātību ar privātuma ideju un labām manierēm, kas ir šī darba vadmotīvs. Nākotne šķiet pilnīgi bezcerīga gan labi apgādātajai un gandrīz no visa, pat nāves, izolētajai bagātajai šķirai (nevajag aizmirst, ka šķiras piederības apziņa angļiem vēl joprojām ir dzīva), gan proletariātam, kas ir padevies savam liktenim un ilgojas tikai pēc kontrabandas tabletītēm. Dumpis tiek nozāļots, laupītāji – sagūstīti.
Antiutopija, kurā nav redzama izeja.

Posted on 18.06.2010, in Angliski and tagged , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Izklausās pēc nākotnes angļu Viktorijas laikmeta. Šķiet, ka A.Azimovs ar savulaik rakstīja par šo tēmu. Cilvēkiem, kas tā apsēsti ar savu privātumu, ka sevi ļauj apkalpot tikai robotiem un pilnībā izolējas no jebkādas sabiedrības. Guļ savā antigravitācijas krēslā un nekas viņam netraucē.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: