Ļoti personiska dzīve

Michael Frayn “A Very Private Life“, il. Nick Castle. London: Faber & Faber, 2005 (1968).

Reiz dzīvos meitenīte vārdā Ankambera.
Ankamberai būs jaunāks brālis vārdā Silpiss, un viņi kopā ar vecākiem dzīvos mājā, koku ielokā. Mājai nebūs logu, jo ārā nekas interesants nebūs redzams, tikai mežs.

Toties iekšpusē gan būs viss kas: trīsdimensiju holovīzija, kas parādīs visu, ko mājas iemītnieki vēlēsies, un ar kuras starpniecību viņus nemitīgi apciemos radi un paziņas; pārtika, rotaļlietas un rotaslietas, ko piegādās pa cauruļvadu; psihosomatiski medikamenti, kas ļaus pastiprināt intelektuālās spējas, izbaudīt gan orgasmu, gan vienkāršas viesības, pieņemt lēmumus, kā arī noderēs visos citos dzīves gadījumos; sterila vide un nemainīga temperatūra. Ja kaut kas sabojāsies, atlidos zemākās šķiras ļaudis, tie, kurus Ankambera uzskatīs par dzīvniekiem, un no ārpuses visu salabos. Neviens netraucēs augstākās šķiras personisko dzīvi, pat nāve ne, jo tā ir dziedējama ar īpašām zālēm.
Tikai Ankambera būs grūti audzināms bērns, viņa visu uztvers tik nopietni, pusaudzes spītībā nepriecāsies līdz ar citiem un atsacīsies no savām zālēm, līdz beidzot, holovīzijā nejauši satikusies ar pilnīgu svešinieku, kas runā nesaprotamā valodā, nolems, ka ir iemīlējusies šajā mazajā, plikpaurainajā vīrietī, un dosies viņu meklēt pāri puspasaulei.
Nelielā grāmata sastāv no īsām nodaļām, kas sākumā šķiet pārāk saraustītas, tomēr ar laiku stāsts iegūst noturīgākas aprises un no vienkāršām nākotnes ainiņām pārvēršas satīriskā vēstījumā. Freins ironizē ne tikai par angļu sabiedrības apmātību ar privātuma ideju un labām manierēm, kas ir šī darba vadmotīvs. Nākotne šķiet pilnīgi bezcerīga gan labi apgādātajai un gandrīz no visa, pat nāves, izolētajai bagātajai šķirai (nevajag aizmirst, ka šķiras piederības apziņa angļiem vēl joprojām ir dzīva), gan proletariātam, kas ir padevies savam liktenim un ilgojas tikai pēc kontrabandas tabletītēm. Dumpis tiek nozāļots, laupītāji – sagūstīti.
Antiutopija, kurā nav redzama izeja.