Krimināli netikumi

Ruta Rendela “Divreiz miris“. Tulk. Dagnija Dreika, il. Gunta Ozoliņa. Rīga: Skarabejs, 2008. (Ruth Rendell, A New Lease of Death, 1969.)
Luīze Velša “Montāžas telpa“. Tulk. Diāna Smilga, il. Elīza Vanadziņa. Rīga: AGB, 2006. (Louise Welsh, The Cutting Room, 2002.)

Šīs grāmatas vieno detektīvžanrs, autoru dzimums un valsts, seksa tēma un ekranizācija.

Ruta Rendela, astoņdesmitgadīga baronese un leiboriste, ir ražīga un iecienīta angļu kriminālromānu autore. Šī ir viņas otrā grāmata par galveno inspektoru Veksfordu (pagājušajā gadā iznāca, šķiet, pēdējais darbs šajā sērijā). Iespējams, “Skarabejs” ir nolēmis visu publicēt no paša sākuma, bet nez vai tā ir bijusi laba doma. Jaunāki Rendelas darbi noteikti spētu radīt lielāku interesi.
Ir 60. gadi, laiks, kad mācītājs Ārčerijs nosodoši vēro, kā viņa dēla iecerētā Terēza “nēsā garus, pinkainus matus, valkā garās bikses un melnu pusmēteli ar kapuci un koka puļķīšiem pogu vietā”, taču vairāk par ārējo izskatu viņu uztrauc tas, ka meitenes tēvu pirms padsmit gadiem notiesāja uz nāvi par savas saimnieces slepkavību. Nevar taču pieļaut, ka dēls apprec slepkavas meitu, lai arī viņa ir ar labām manierēm un Oksfordas studente izcilniece. Noziedzīgie gēni noteikti izpaudīsies, un par slepkavām kļūs arī mazbērni… Tā nu vikārs ķeras pie pēdējā salmiņa un pats sāk izmeklēt veco lietu, cerot, ka vainīgais tomēr būs bijis kāds cits.
Rendela šajā darbā lielāku vērību pievērsusi nevis kriminālintrigai, bet gan jautājumam, kā noziegums ietekmē apkārtējo cilvēku likteni. Pats par sevi tas nav nekas slikts, tomēr šī grāmata ir sanākusi diezgan haotiska un ir negribēti smieklīgi novecojusi. Protams, eigēnikas un dažnedažādu noslieču gēnu meklēšanas idejas ir dzīvas arī mūsdienās, taču nu to paušanai vismaz ir nepieciešams zinātniskuma aizsegs. Anglijas sabiedrības vidusslāņa daļas domāšanas un tikumu vēsturiskais atspoguļojums tomēr ir lielākā grāmatas vērtība. Ja ir vēlme pēc psiholoģiskā krimiķa, tā pati Mariņina ir daudz labāka izvēle. Turklāt grāmatas beigas ir tā sasteigtas, ka mūsmājās tika izteikti dažādi viedokļi par to, kas īsti bija slepkava.

Naivajam Ārčerijam pat prātā nevarētu ienākt Luīzes Velšas visādi godalgotajā debijas romānā aprakstītie netikumi.
Ūtrupnieks Rilke starp izsolei paredzētām mantām atrod ne tikai dārgu pornogrāfisku grāmatu kolekciju, bet arī paciņu vecu fotogrāfiju, kurās redzams ne tikai mājas mirušais saimnieks, bet arī perversu seksuālu izrīcību laikā nogalināta meitene. Šīs fotogrāfijas viņu ietekmē tik spēcīgi, ka Rilke sāk rakņāties pagātnē un fototehnikā, mēģinot noskaidrot, vai slepkavība patiesi ir notikusi vai tikai inscenēta. Meklējumos viņam palīdz šaubīgi draudziņi, piemēram, transvestīts narkotirgonis, kas aizsūta Rilki meklēt palīdzību pie vēl šaubīgākiem tipiem. Toties sen pazīstamo, draudzīgi noskaņoto un Makkaindlesa lietā (vecais kungs patiesi bijis cietsirdīgs) neapšaubāmi ieinteresēto policijas seržantu Rilke patur neziņā par saviem atradumiem.
Glāzgovas zaņķi Rilkem nepavisam nav sveši, viņš ir tāds gejs, kas dodas uz parku pēc ātra maksas seksa un, par spīti nepievilcīgajai ārienei, dabū arī tāpat vien izdrāzt kādu nepazīstamu jaunieti. Ak, un viņa priekšniece Roza izskatās kā Marijas Kallasas un Palomas Pikaso meita, pirms četrsimt gadiem būtu sadedzināta uz sārta un ar padoto sader kā cimds ar roku. Stāsta gaitā viņi abi iemīlas.
Viens romāna varonis, izrādās, ir homofobs, kam pilni bēniņi ar daiļrunīgiem pamfletiem, kur uzskaitīti Dievam netīkamie vārdi tādā daudzumā un daudzveidībā, kas padarītu skaudīgus vietējos tikumības un Dieva gribas sargātājus. (“Taisnīgie drīkst mest netīrus vārdus neķītrajām lesbietēm un homoseksuāļiem sejā. IZNĪCINĀT viņu nepareizo, neķītro, netīro, ar STS inficēto, no narkotikām atkarīgo dzīvesveidu. Tikai NĀVE atbrīvos cilvēci no šīs sērgas.”) Diemžēl Rilkes tēls lielā mērā atbilst šim slimīgajam aprakstam. Grāmata ir klišeju pilna. Ļoti iespējams, ka tieši tāda ir bijusi autores iecere, jo viņa galu galā rakstīja nevis vienkārši kriminālromānu, bet tā apvienojumu ar augsto mākslu, taču es nejutu parodiju vai ko tamlīdzīgu.
Arī grāmatas valoda bija neizteiksmīga. Tulkojumā ir pazudis ne tikai Makkaindlesa uzvārda izteiksmīgums, bet arī nosaukuma vārdu spēle, no kuras paturēta tikai burtiskā, bet šajā gadījumā mazsvarīgā nozīme. Latviešu izdevuma vāks neko baisu nesola. Ja vēl piebildīšu, ka ļoti viegli uzminēt, kas beigās notiks, droši vien izklausīšos paglam vīlusies. Tik traki tomēr nav. Tēli, lai cik pārspīlēti arī tie nešķistu, ir dzīvelīgi. Daži Glāzgovas aspekti ir iezīmēti spilgti, tāpat arī izsoļu un pornobizness; vismaz ir radīts vai pārstāstīts mīts par tiem. Grāmata nav garlaicīga, un vardarbība tajā netiek apjūsmota.

Grāmatas fragments latviski lasāms šeit un angliski – šeit.

Posted on 21.06.2010, in Latviski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: