Personīgā elle

Kaaron Warren „Slights”. Il. Stefan Kopinski. London: Angry Robot, 2009.


Grāmatas fragments lasāms šeit.

Izlasījusi Kāronas Vorenas ekoloģisko utopiju, es nolēmu pagaidīt viņas nākamo grāmatu par burvjiem, bet pirmo romānu nepirkt. Taču tad kādu dienu ieraudzīju to Barona ielas “Rozes” plauktā, kur, starp citu, viņdien vēl stāvēja cits eksemplārs. Palūkojos tikai uz cenu, kas izrādījās patīkama, un nedomājot pirku nost. Pareizi darīju. Vorena ir uzrakstījusi pārliecinošu un iespaidīgu darbu, kas ne velti ir saņēmis attiecīgā žanra balvas.

Šis ir ļoti sāpīgs stāsts — kā no mazas meitenītes izaug sērijveida slepkava. Grāmata sākas ar galvenās varones vēlāk daudzreiz atkārtoto domu, ka notiekošajam vajadzēja būt pavisam normālam, bet patiesībā notika, lūk, kas: astoņpadsmitgadīgā Stīvija pēc pusdienām ar mašīnu ietriecās mūrī, izdzirda mātes pirmsnāves šausmu kliedzienu un pati nonāca reanimācijā un aukstā, pēc naftalīna un mēsliem smirdošā telpā, kur jau priekšā bija citi cilvēki, kas gribēja viņu saplosīt. Vēlāk šī telpa kļūst par Stīvijas apsēstību, viņa izdara vairākus pašnāvības mēģinājumus, lai tajā atgrieztos atkal un atkal, un ar laiku saprot, ka visus šos cilvēkus viņa reiz ir aizvainojusi un nu viņi gaida Stīvijas nāvi, lai atriebtos.
Jāpiebilst, ka neviens netic tam, ka Stīvija avāriju izraisīja netīšām. Viņa paliek viena vecāku mājā, jo brālis ir pametis mājas un uzsācis veiksmīgu karjeru, bet mīļotais tēvs policists jau sen ir miris varoņa nāvē. Stīvija sāk uzrakt dārziņu sētas pusē, lai iestādītu jasmīnus, taču atrok rūpīgi glabātos ģimenes noslēpumus, kas viņu fascinē tikpat lielā mērā kā aukstā pēcnāves telpa un liek atcerēties bērnību, kuras ainas pakāpeniski iegūst jaunu nozīmi.
Šausmu sajūtu izraisa nevis vardarbīga nāve, bet dzīve. Stīvija romāna gaitā kļūst aizvien sociopātiskāka, viņas rīcība — aizvien baisāka, taču manī viņa izsauca nevis riebumu, bet gan līdzjūtību un vēlmi palīdzēt. Sākumā nevarēju saprast, kādēļ pēc visiem pašnāvības mēģinājumiem Stīvija dabū tikai psihologa konsultācijas, nevis, teiksim, psihiatrisko klīniku (vai tā palīdzētu, tas jau ir cits jautājums), taču tad apķēros, ka jāglabā taču tie ģimenes noslēpumi. Starp citu, šajā grāmatā, atšķirībā no nesen lasītā R. Rendelas romāna, man ne brīdi neradās šaubas par iedzimtu noslieču pastāvēšanu. Stīvija vairākkārt uzsver, ka viņai nav izvēles, ka viņas rīcība ir jau iepriekšnoteikta un viņa tikai piepilda savu likteni. Negribas ticēt tam, ka neko nevarēja darīt, taču, no otras puses, ja viņas dzīve varēja būt citāda, viss notikušais kļūst vēl šausmīgāks.
Pati autore intervijā saka: “Viņa simbolizē visu vientulību, ko es dzīvē esmu redzējusi, ko esmu izjutusi.” Naidīgie cilvēki aukstajā telpā dod to, kā nav dzīvē:

Es bieži domāju par to vietu. Viņu glāstiem, viņu pielūgsmi. Es atceros, kā viņi man pieskaras. Tas rada mazliet šķērmu sajūtu, kā aukstu caurumu dziļi vēderā. Viņi pieskaras man tik izmisīgi, tik alkaini. Es izjūtu pār viņiem lielu varu.

Grāmata, ko es nosauktu par psiholoģisku romānu ar spēcīgiem šausmu elementiem, man izraisīja ilgstošas bioloģiski filosofiskas pārdomas par determinismu (vai ne?) un cilvēka atbildību par savu rīcību un apkārtējo personu likteni, un par sabiedrības neveiklo attieksmi pret garīgi slimiem un citādi nesaprotamiem ļaudīm. Tomēr es jutos atvieglota, ka tā neesmu es, kas tur izstāsta savu dzīvi.

Posted on 02.07.2010, in Angliski and tagged , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: