Futbols un mode, un Terijs Prečets

Terry Pratchett, Unseen Academicals. Il. Paul Kidby. London: Doubleday, 2009.

Terija Prečeta grāmatas vienmēr ir bijušas ļoti gaidītas. Kopš zināms, ka viņam ir Alcheimera slimība, gaidīšana kļūst daudz saspringtāka, jo nu ir skaidrs, ka ikviens darbs var izrādīties pēdējais, bet tas patiešām nav godīgi. Būtu jāiejaucas patricietim Vetinari, bet viņš pašlaik ir aizņemts ar mežonīgā tautas sporta foot-the-ball piejaucēšanu un jaunas rases integrēšanu multikulturālajā pilsētā Ankhmorporkā.


Prečets stāsta par grāmatas tapšanu.

Prečeta izstāstītajai futbola (un futbols nav tikai futbols, tā ir daudzšķautnaina filosofija un tas, kā tēvs tevi veda uz spēli un cēla virs galvas, lai tu varētu kaut ko saskatīt, un pirka pīrāgu, ja vien bija par ko) vēsturei ir daudz kopīga ar to, kā tās lietas ir notikušas uz Zemes, lai gan pie mums, protams, nevienai universitātes darbinieku komandai nav nācies izvēlēties – piedalīties bīstamajās sacīkstēs vai arī samierināties ar daudz mazāku ēdienreižu skaitu un tikai trim sieriem. Kā pareizi norāda jaunāko rūnu lektors, trīs sieri nav izvēle, tā ir grēku nožēla, tāpēc burvjiem patiesi nav citas iespējas, kā vien pievērsties sportam, kurā turklāt pieņemti jauni noteikumi (tas ir, pēkšņi ir atradušies vecie, jau simtiem gadu aizmirstie noteikumi) un aizliegts izmantot maģiju. Labi, ka Neredzamās universitātes pagrabā dzīvojošais goblins izrādās ļoti spējīgs treneris, kas apveltīts ar neparastām spējām un kādu noslēpumu.
Unseen Academicals ir jaunās komandas nosaukums, taču vienlaikus tas norāda arī uz citu svarīgu grāmatas tēmu: universitātes neievērotajiem darbiniekiem, kas akadēmiskajam personālam gatavo ēdienu, sveces un visādi citādi rūpējas par profesoru labklājību, kamēr viņi ir aizņemti ar savstarpējām ķildām, nenovīdību un nevienam īsti nevajadzīgiem pētījumiem. Nakts virtuves vadītāja un vislieliskāko pīrāgu cepēja Glenda man šķita interesantākais grāmatas tēls, kas stāstījuma gaitā, iespējams, piedzīvo lielāko izaugsmi. Visu izmantotā meitene saceļas, lai no tirāna aizsargātu futbolu, kas viņai nemaz nepatīk un tomēr ir neatņemama vienkāršo pilsētnieku dzīves daļa, un viņa apzinās pati savu vērtību un kļūdas, ko pieļāvusi, pārlieku aprūpējot citus. Par Glendu es noteikti gribu lasīt vēl.
Goblins Nutt (un te nu parādās iemesls, kāpēc par Prečetu tik grūti rakstīt un, iespējams, kāpēc latviski ir izdotas tikai divas bērnu grāmatas un tās pašas palikušas gandrīz nepamanītas, – viņa vārdu spēles. Šis vārds noteikti ir jātulko, ņemot vērā vairākas angļu slenga nozīmes) atrodas pašos zemākajos sabiedrības slāņos, kaut arī ir izglītotāks un prasmīgāks par visiem burvjiem kopā. Viņš ir goblins, un goblini nevienam nepatīk. Viņš nepatīk arī pats sev, jo viņā ir ieaudzināta nevērtības apziņa. Viņš ir viens no traģiskākajiem Prečeta tēliem, kādus es atceros, un autoram raksturīgā rasisma tēma šajā grāmatā ir viena no būtiskākajām sižeta virzītājām. Liela daļa notikumu ir mēs pret viņiem: dažādu sugu nesaskaņas, futbola līdzjutēju fanātiskie kautiņi un savstarpējais ienaids, augstākās un zemākās šķiras pretrunas.
Arī pārējie spilgtākie grāmatas tēli ir universitātes pagrabstāvu un trūcīgāko pilsētas daļu iemītnieki: gan šķietami nolemts puisis no rajona, kuru mīlestība pēkšņi pamudina atrast sevi un kas kļūst par futbola zvaigzni, gan viņa iecerētā brīnumskaistā virtuves strādniece Džuljeta, kas interesējas par modi un kļūst par pirmo rūķu supermodeli. Tas vēl būtu sīkums, bet viņas ģimene ir citas futbola komandas atbalstītāji, un tas gan ir bezcerīgi.
Grāmatā ir vēl visādi sīkumi un atsauces, ko prieks pamanīt. Tur parādās gan trolejbusi, gan pirmā psihoanalītiķa kušete, ko izmanto brīnišķīgi aprakstītā goblina pašhipnozes seansā, kas sākas ar pazīstamā akcentā izteiktu prasību pastāstīt par savu māti. Glenda lasa romantiskus sieviešu romānus, kas pilni ar tādiem nesaprotamiem vārdiem kā buduārs, bet ēst tajos neviens negatavo. Vietējās dzeltenās preses žurnālisti visiem uzdod jautājumu par viņu iecienītāko karoti.
Beigās notiekošā futbola spēle būtu garlaicīgākā grāmatas daļa, ja vien tajā neparādītos pirmais futbola komentētājs, kas atsvaidzina diezgan paredzamos notikumus.
Prečetam atkal ir sanācis aizraujoši un smieklīgi runāt par sāpīgām tēmām, uzrakstīt (pareizāk sakot, nodiktēt) ātri izlasāmu daudzslāņainu grāmatu, par kuru vēlāk ilgi jādomā. “Nav svarīgi, vai uzvarat vai zaudējat, ja vien jūs iesitat visvairāk vārtu.”


Browse Inside this book

Get this for your site

Šķiet, garāks fragments ir pieejams šeit. Šīs un daudzu citu Prečeta grāmatu apskati: pie Asmo.
Par kooptēto futbolu un politiku runā arī mūsdienu akadēmiķi, piemēram, Terijs Īgltons (Terry Eagleton), apgalvo, ka šo kolektīvo solidaritātes delīriju vajagot likvidēt. Viņam iebilst Marks Fišers (Mark Fisher), kas vēlāk turpina tēmu, rakstot par futbolu un utopiju.

Posted on 08.07.2010, in Angliski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. 7 komentāri.

  1. Jā šī nu bija laba grāmata. Vispār skumji, ka tik labam rakstniekam piemetas Alcheimera slimība😦 Bet nu nekas 24. augustā iznāks vēl “The Wee Free Men: The Beginning”, man jau viņa ir “preorderēta”.

    Like

  2. Esmu lasījusi, ka Alcheimeram profilaksei esot jāvingrina smadzenes, bet, kā redzams Prečeta un Airisas Mērdokas gadījumā, tas nepalīdz. Labi vismaz, ka viņam tas vairāk, cik saprotu, ietekmē kustību koordināciju un telpas izjūtu, nevis prāta spējas.

    Like

  3. Mēģināju sākt lasīt Prečetu divas reizes. Abas grāmatas stāv plauktā knapi iesāktas. Ne kad kāds man ar pistoli pie deniņiem būtu pielicis un teicis – lasi!- tomēr gribas kaut ko no šī vīriņa izlasīt līdz galam. ‘Gods, gods’ un ‘Wintersmith’ tie, vismaz šobrīd, nebūs. Vai varētu ieteikt, kas tīri izzināšanai būtu izlasāms pilnīgam Prečeta iesācējam?

    Like

    • Hmm. Nevaru atcerēties, ar ko sāku es. Varbūt ar “Pyramids”? Algoti slepkavas, protams, piramīdas, filosofu un matemātiķu jociņi, bet tā nav no tipiskākajām sērijas grāmatām.
      Jānis U. šogad atklājis Prečetu: “Neaprakstāma veiksme, ka sāku Pratchett tieši ar Truth. Jo tas ir tik mīļš gabals par mediju konstruēto realitāti, ka var noderēt arī kā viegli lasāma alternatīva Čomskim. Jo saturs tas pats, tikai ar smaidu. Un ik pa brīdim visi tie mūsu LV krīzes iekšējie strīdiņi atrod kādu salīdzināmu iemiesojumu šajā grāmatā.”
      Šķiet, daudzi iesaka sākt ar “Small Gods”, bet es pati to neesmu lasījusi. Varbūt “Soul Music”? Jauka versija par rokmūzikas dzimšanu, un tur darbojas Nāve.
      Diskpasaulē būtībā ir četras lielas apakšnodaļas, ja tā var teikt: pilsētas sardze, raganas (kas man laikam patīk visvairāk), burvji un Nāve. Urbānās policijas grāmatas stipri atšķiras no pamatā lauku vidē dzīvojošajām raganām.
      Varbūt ir vērts palasīt anotācijas un izdomāt, kura tēma piesaista visvairāk? Un pagaidīt, kad pienāks īstais laiks un nāks smiekli.

      Like

      • Man viennozīmīgi vislabāk patikās Rincewind sērija, es vismaz sāku ar to. es gan biju pamatīgi sagatavojies pirms lasīšanas. Nopirku visas grāmatas (jāatzīst, krievu valodā). Atradu tabulu ar grāmatu hronoloģisko kārtību un tikai tad sāku lasīt.

        Like

      • Uhhh, paldies par izsmeļošajām atbildēm. Kā apzinīga skolniece iekopēju sev zināšanai.

        Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Ar ko sākt? « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: