Par ko runā Murakami

Haruki Murakami After the Quake. Transl. by Jay Rubin. London: Vintage Books, 2003. (Kami no kodomo-tachi wa mina odoru, 2000.)
What I Talk About When I Talk About Running“, translated by Philip Gabriel. New York: Alfred A. Knopf, 2008. (Hashiru koto ni tsuite kataru tok)

Uz paplānā stāstu krājuma pēdējā vāka apgalvots, ka Murakami atklājot Japānas sabiedrībā valdošo vardarbību. Es tur saskatīju galvenokārt vientulību. Visu sešu grāmatā ievietoto stāstu varoņi ir tā vai citādi saistīti ar 1995. gada Kobes zemestrīci, pēc kuras izmainās viņu dzīve. Piemēram, stāsta “NLO Kuširo” galvenā varoņa Komuras sieva nedēļu no vietas nosēž pie televizora, skatīdamās ziņas par zemestrīci, un tad aiziet no vīra, atstājusi zīmīti, ka viņš esot tukšs un nespējot viņai neko sniegt. “Taizemē” Satsuki (nē, man nav ne jausmas, kā pareizi rakstīt japāņu vārdus) māc šaubas, vai zemestrīci nav izraisījusi viņa, jo Kobē dzīvo (ja nav miris) vīrietis, kuru viņa ienīst jau trīsdesmit gadu. Šī vīrieša dēļ viņa nevar dzemdēt bērnus. Taizemē satiktā viedā veča pat apgalvo, ka viņai iekšā esot akmens, kas līdz miršanai jāizdabū ārā.
Tādi, lūk, rāmi, realistiski stāsti, kuros nekas daudz nenotiek, tikai cilvēki runājas, peld, skatās ugunī, vienojas kopā noslīcināties… Gandrīz nekā pārdabiska, nekā pārlieku noslēpumaina. Izņēmums ir “Supervarde izglābj Tokiju“, kur neievērojamu bankas klerku Katagiri apciemo pārintelektuāla milzu Varde, kas iesaista viņu Tokijas glābšanas plānā jeb cīņā ar Tārpu, kurš guļ zem pilsētas, gadiem ilgi ir uzkrājis ļaunumu un dusmas un nu grib izraisīt vēl vienu, daudz postošāku zemetrīci. Ir baisi doties nevienlīdzīgā cīņā, bet vēl baisāk nespēt neko izdarīt, pat ja tu esi tikai vienkāršs, neviena nenovērtēts darbinieks.
Skumjais krājums beidzas ar vienu no cerīgākajiem darbiem “Medus rausis”. Četrgadīgā Sala murgos redz Zemestrīču vīru, kas grasās viņu iebāzt šaurā kastītē. Viņu mierināt un midzināt atnāk mātes studiju gadu draugs Džunpejs, kas raksta skumjus stāstus par mīlestību un nespēj pateikt Salas mātei, ka mīl viņu jau sen. Taču nu viņš beidzot atrod laimīgas beigas saviem stāstiem. “Es gribu rakstīt par cilvēkiem, kas sapņo un gaida nakts beigas, kas ilgojas pēc gaismas, lai varētu apskaut tos, kurus mīl.”
Vārdu sakot, morāles grāmatā ir daudz, bet tā ir salikta pareizajās vietās. Murgi, kā parasti, ir tikai pagaiņāti tālāk, nevis dabūti prom pavisam, bet tāda nu tā dzīve ir. Spēcīga grāmata.


Bet runāšana vairāk tomēr attiecas uz citu Murakami grāmatiņu, kurā viņš apcer skriešanu un rakstīšanu. To es izlasīju kaut kad martā. I. noskatījās uz vāku un manām putekļiem klātajām Saucony kurpēm un pārmetoši prasīja, kad tad es pati skriešot. Kad būs sauss, ne jau pa sniegu un dubļiem. Neizplūdīšu stāstos, kā man gāja sausā laikā, pietiks, ja pateikšu, ka Murakami tai lietai pieiet pavisam citādi. Viņam arī ir citas firmas apavi, japāņu Mizuno. Murakami saka, garo gabalu skriešana līdzinoties rakstīšanai, tur vajadzīga pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība, un savu mērķu, spēju un robežu izpratne. Un prieks, ko sniedz šīs nodarbes; ja tā nav, labāk meklēt ko citu padarāmu. “Sāpes ir nenovēršamas, bet ciešanas nav obligātas.”
“Par ko es runāju…” noteikti nav ne skriešanas, ne rakstīšanas tehnikas rokasgrāmata, ne arī īpaši izsmeļošs uzziņu avots par Murakami dzīvi, tās drīzāk ir pārdomas, kā nodzīvot piepildītu dzīvi, un tās varētu būt saistošas daudziem. Re, kā Inkai paticis.

Grāmatu fragmenti lasāmi te un te, glītā Flash noformējumā: šeit.

Posted on 20.07.2010, in Angliski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: