Mēs esam laukos

Viljams VollsMēs esam laukos“. Tulk. Māra Poļakova, il. Elīza Vanadziņa. Rīga : AGB, 2006. (William Wall. This Is the Country. 2005)

Grāmatas fragments lasāms šeit.

Grāmata sākas ar dzejoli, kas izklausās diezgan samocīts. Nu labi, lai jau tā būtu, kā nekā Volls ir arī dzejnieks. Otrās vai trešās nodaļas sākumā es saprotu, ka tas nav (tikai) dzejolis, tas ir satura rādītājs.
Ar grāmatu kopumā ir līdzīgi. Sākumā šķiet, ka tas ir kārtējais stāsts par to, ka narkomāni arī ir cilvēki. Šajā gadījumā galvenais varonis ir norrijs (Korkas trūcīgo ziemeļu rajonu jauniešu subkultūras pārstāvis), kurš pirmajā nodaļā kaut ko liecina tiesā, bet otrajā sāk stāstīt par savu labāko, nu jau mirušo draugu Maksu, par ķirurga meitu, ko satika anonīmajos narkomānos, bet tā arī nedabūja, un par Džezu, kurai no viņa piedzima bērns. Diemžēl Džezas brālim tas nepatika, un, būdams vietējais narkotiku karalis un suteners, turklāt, kā apgalvoja Makss, ar Aspergera sindromu, Pats Beikers salauza puiša kājas. Līdz tam viņš dzīvoja šādi:

Mēs bijām kādi pieci vai seši, nu, tipa, ripinājām gurķi. No kaut kādām mēbelēm sakūrām uguni. Mums laikam bija ko triekt ribās, tas deva kaifu un piepildījumu vairākām stundām. Kas bija tie pārējie, es nespēju atcerēties.

Stāstītāja valoda ir slenga pilna, un var tikai apbrīnot Poļakovu, kas ar to ir tikusi galā. Par šo tulkojumu viņa bija nominēta Literatūras gada balvai, tomēr laikam to neieguva. Taču, par spīti visiem aisiem, džankijiem un dirsā rāvējiem, bļa, kā arī konsekventajam dēļ lietojumam prepozīcijā (dēļ karstuma), stāstītājs runā gramatiski pareizā un brīnišķīgi plūstošā valodā, kas nesaskan ar skolu pametušā un smadzenes sapisušā varoņa tēlu. Tā nu, vakarā pārtraukusi lasīt, nākamajās dienās es pie šīs grāmatas neatgriezos. Taču pašā lasīšanas laikā vēlme likt nost neradās.
Stāstītājs aizbēg uz laukiem, kas viņam līdz tam bijis kaut kas pilnīgi nereāls, tur pamazām iedzīvojas un remontē dīzeļmotorus visiem apkārtnes ļaudīm. Tad viņš aizbrauc pakaļ Džezai un meitai, pēc kurām ir drausmīgi noilgojies. Kādu laiku viņi dzīvo kopā kā laimīga ģimene ar bērnu un suni, un šķiet, ka šis ir stāsts par mīlestības spēku, kas izglābj puisi no galīgas degradēšanās un padara viņu par normālu sabiedrības pilsoni, kas maksā nodokļus, uztur draudzīgas attiecības ar kaimiņiem un tiek pie hipokredīta.

Tur jau, man liekas, tas viss slēpās, nu, mīlestība – kā mēs trīs mašīnā sacerējām pasakas, brītiņu dzīvojām ilgi un laimīgi.

Viņi var vairs tikai ilgoties pēc vietas un laika, “kad nebija vajadzīga sodāmība, lai iegūtu draugus un iepatikos cilvēkiem”, taču tas laiks ir beidzies un viņi ir piedzimuši nepareizajā vietā. Apkārt meršos braukā gangsteri, un sīči domā, ka mirt no lodes vai narkotikām ir tas pats, kas mirt varoņa nāvē.

Kad redzu, ka pie luksofora apstājas mersis, es pūlos ieskatīties pa logiem. Tajā sēž kāds biznesmenis ar sievu. Es tik un tā ienīstu viņus, kaut viņi nav Pats Beikers. Viņiem pieder šī zeme, visiem šiem bagātajiem pidariem un dīleriem.

Otro grāmatas pusi izlasīju vienā paņēmienā. Nezinu, kā būtu bijis, ja nesēdētu līdz vēlai naktij, bet atliktu turpinājumu uz rītdienu, – vai tādā gadījumā es to izlasītu uzreiz vai atkal atliktu uz vēlāku laiku. Taču kaut kad teksts no viduvējas literatūras pārvērtās par ko labāku. Ne tik daudz sižeta, lai gan tas garlaikoties neliek, cik stāstītāja dēļ. Un valoda tomēr ir skaista.

Posted on 29.07.2010, in Latviski and tagged , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: