Labākie stāsti labākai pasaulei

The Very Best of Charles de Lint. Il. Charles Vess, John Coulthart. San Francisco: Tachyon, 2010.


Čārlzs de Lints līdz šim man bija daudz dzirdēts vārds, par viņu runā arī kā par urbānās fantāzijas aizsācēju, bet viņa darbus nekad nebiju lasījusi. Iepriekšējā grāmatu pirkšanas reizē nolēmu šo lietu labot. Izrādījās, ka grāmatu viņam ir daudz, ieskaitot visus mazos atsevišķu stāstu izdevumus, kādas septiņdesmit. Tik neizlēmīgu cilvēku kā mani šāds skaitlis var novest izmisumā, neļaujot izvēlēties neko. Par laimi, tieši ap to laiku iznāca de Linta stāstu izlase, un man neradās nekādas grūtības.
Šī ir arī mana pirmā mazās izdevniecības “Tachyon” grāmata. Visas viņu izdotās grāmatas gan tagad nepasūtīšu, kā to vēloties darīt citi, taču es viņus saprotu. Var redzēt, ka izdevēji mīl gan grāmatas, gan šo žanru. Dizains glīti nostrādāts līdz pat it kā sīkumiem. Burti un rindu starpas nav ne par mazu, ne par lielu. Papīram var sajust tekstūru, un tas ir nevis spoži balts, bet gan acīm tīkamā nokrāsā. Mīksto vāku grāmatai pēc izlasīšanas muguriņa ir kā jauna, bez nevienas rievas.
Taču galvenais, protams, ir teksts. Jāsaka, nemaz nevajadzēja 29 stāstus un vairāk nekā 400 lappušu, lai es iemīlētu de Lintu. Uz aizmugurējā vāka fotogrāfijā redzams vīrs ar naģeni, brillēm un īsu, iesirmu bārdu. Viņš varētu būt mežsargs vai varbūt podnieks, taču nē, viņš esot dzejnieks, dziesmu autors, izpildītājs un folklorists, Pasaules fantāzijas un citu balvu laureāts.

Šis ir senāks attēls.


Tomēr pirmais stāsts, pareizāk sakot, divu lappušu garš fragments, kurā mēs pirmo reizi satiekam daudzu de Linta stāstu varoni Džiliju Koperkornu (varētu teikt arī Varagraudi), mani atstāja saltu. De Linta varonis, kas pats ir burvis cita de Linta varoņa sacerētos stāstos, izklāsta savus uzskatus par realitāti, kurā „lietas pastāv tāpēc, ka mēs gribam, lai tās būtu”. Viss var būt reāls – arī burvji un goblini – ja mēs skaidri, nešaubīgi zinām, ka tie pastāv. Šis fragments gan ļauj saprast de Linta pamatpostulātus, bet tajā nav nekā, ko gaidām no stāsta. Es noliku grāmatu nost un pie tās atgriezos pēc vairākām dienām, kad man bija tieši tik daudz brīva laika, lai izlasītu vienu īstu stāstu.
Un uzķēros. „Koijota stāsti” atsauca atmiņā Sprīdīša izdotās Džeimī de Andželo „Indiāņu teikas”, kur bija tādi dzejoļi kā „O, Čūska, man atbildi nedevusī, / Vakarā, kad tevi nositu”. (Ritas Laimas Krieviņas tulkojums.) Tikai de Linta pasakas vairāk domātas pieaugušajiem. Blēdīgais Koijots iekļūst nepatikšanās, un tiesnesis viņu uz gadu pārvērš pelē.

„Vienalga, cik mazu tu mani padari,” Koijots, viņš saka tiesnesim. „Es joprojām esmu Koijots.”

Tikmēr indiānis Alberts, iznācis no cietuma, sāk vārīt tēju un stāstīt stāstus, un daži viņu sāk uzskatīt par šamani, un graustu rajonā parādās cerība…
Daži nākamie stāsti vai varbūt pasakas ir tradicionāli ķeltiskā garā – par Ozola karaļa meitu Meranu, ko arfists izglābis no nāves, un sīkļautiņiem, kam patīk darīt nešpetnības. Merana un Cerins, viņas vīrs, parādās arī vēlāk sarakstītajos Ņūfordas, de Linta atrastās pilsētas, stāstos. Tie piepilda gandrīz visu grāmatu, bet pa vidu ir arī vampīri, gangsteri, čigāni, zombiji un Merlins, kas ieslodzīts kokā un sapņo, ka ir cilvēks.
De Lints ir dzimis stāstnieks, kas skaisti, pat muzikāli, un aizraujoši pauž būtiskas lietas. Lasot var viegli iztēloties, kā viņš to visu stāsta pie ugunskura vai krāsns, vai vienkārši kafijas krūzes, turklāt viņš izklausās pēc laba cilvēka. Tas attaisno arī zināmu atkārtošanos, jo skaidrs, ka svarīgie jautājumi jāpiemin atkal un atkal. De Lintam būtiska ir māksla – vienalga, mūzika, glezniecība vai literatūra – kā labā avots. Viņš daudz runā par to, cik svarīgi nepazaudēt savu balsi, dziedāt savas dziesmas (un tā nav tikai folkmūzika, tikpat daudz viņš piemin arī panku) un izteikt savu vēstījumu.
Ņūforda nav patīkamāka vieta par citām pilsētām, un de Lintu galvenokārt interesē tās trūcīgie iedzīvotāji, ielu bērni, no vardarbības cietušie un no smalkās sabiedrības izstumtie ļaudis. Mākslinieki naudu pelna, piestrādājot par oficiantēm vai muzicējot uz ielas. Tajā pašā laikā cilvēki cenšas palīdzēt cits citam un pietiek paraudzīties ar acu kaktiņu, lai pavērtos cita, maģiska pasaule. Ņūfordā, gluži tāpat kā te, elfus un burvestības tāpat vien neieraudzīsi, tev tie jāzina meklēt un, galvenais, jānotic to esamībai. Tāpat kā labajam cilvēkos.
Man liekas, „Hekate” varētu būt īstā izdevniecība, kam publicēt de Linta krājumu. Varbūt mazliet īsāku nekā šo izlasi, bet noteikti skaistos vākos un uz laba papīra.

Mums jābeidz aizmirst un jāsāk atkal atcerēties. Mums jābeidz visu prasīt, jābeidz gaidīt, lai cilvēki dotu to, kas mums šķiet vajadzīgs. Patiesībā mums vajag tikai stāstus. Mums ir stāsti, un tie mums sniedz to, ko neviens cits nevar iedot, to, ko mēs varam tikai paņemt paši, jo nav neviena, kas varētu atdot lepnumu. Tas ir jāatgūst pašam.

“Make a Joyful Noise” gan nav iekļuvis izlasē, bet neko citu internetā lasāmu es neatradu.

Posted on 03.08.2010, in Angliski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. 5 komentāri.

  1. Nav jau ko cerēt ka latviski kaut kas tāds tiks izdots. Man loti patik pēdējais citāts par lepnumu un stāstiem.

    Like

    • Cerēt var vienmēr.🙂 Diemžēl, cik zinu, mazās izdevniecības, kas reizēm atļāvās uztaisīt grāmatas sev par prieku, joprojām mokās, un nekāds peļņas pasākums no šiem stāstiem nesanāktu.

      Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Šonedēļ internetā « Lasītājas piezīmes

  2. Atpakaļ ziņojums: Šonedēļ internetā.14. Stāsti un zīmētāji « Lasītājas piezīmes

  3. Atpakaļ ziņojums: Dzimšanas dienas stāsti | Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: