Un ko darītu jūs?

Bernhards Šlinks “Priekšlasītājs“. Tulk. Jānis Krūmiņš, il. Elīza Vanadziņa. Rīga: AGB, 2002. (Bernhard Schlink. Der Vorleser, 1995.)


Grāmatas fragments lasāms šeit.

Arī šajā grāmatā Šlinks rakstīja par to pašu jautājumu, kas viņu nodarbināja vēlāk sacerētajā “Pārnākšanā”: par vainu un līdzvainīgumu, par to,

kā pagātne un tagadne saplūst vienā kopējā dzīves realitātē. Šeit bēgšana ir nevis pievēršanās pagātnei, bet tieši nešaubīga koncentrēšanās un tagadni un nākotni, jo tāda koncentrēšanās aizver acis uz pagātnes mantojumu, ar kuru mums jādzīvo un kurš mūs ir veidojis tādus, kādi mēs esam.

Pirmajā grāmatas trešdaļā piecpadsmitgadīgs puika satiek sievieti, kas ir vairāk nekā divas reizes vecāka par viņu, pa durvju spraugu noskatās, kā sieviete velk zeķes, un iekāro viņu tik ļoti, ka vēlāk atgriežas. Viņi pārguļ, un viņš iemīlas. Kādu dienu, sievietes lūgts, Mihaels sāk lasīt viņai priekšā grāmatas. Viņi dodas izbraucienā ir divriteņiem, vai katru dienu mīlējas, bet tad kādu dienu viņa nebrīdinot pazūd no pilsētas.
Nākamreiz Mihaels Hannu redz pēc vairākiem gadiem un pavisam negaidītā vietā: uz apsūdzēto sola, kur viņu tiesā par kara noziegumiem.

Mihaels nojauš arī otru Hannas noslēpumu, ko viņa visiem spēkiem cenšas saglabāt citiem nezināmu, jo tas viņai šķiet vēl apkaunojošāks par uzraudzes darbu koncentrācijas nometnē.

Nešaubījos, ka esmu piespiedis Hannu aizbraukt, jo biju viņu noliedzis un nodevis, bet patiesībā viņa tikai bēga, lai neapkaunotu sevi tramvaju pārvaldē. Tomēr tas, ka nebiju piespiedis viņu aizbraukt, neko nemainīja faktā, ka viņu tolaik nodevu. Tātad es biju un paliku vainīgs. Ja arī nebiju vainīgs šā iemesla dēļ, jo nodot noziedznieci jau it kā neskaitās vaina, tad biju vainīgs, jo mīlēju noziedznieci.

Stāstījums ir diezgan sauss. Tā neizpušķotais stils atbilst vēstītāja un visas viņa paaudzes morālajam pamirumam, nespējot uzņemt visu pēckara informāciju par holokausta šausmām un atrast ētiski pieņemamu vietu sev un saviem vecākiem. Hanna uz jautājumu tiesnesim: “Un ko jūs darītu manā vietā?” atbildi tā arī nesagaidīja. Un šīs atbildes neesamība, manuprāt, ir galvenais. Šlinkam ir pārmests, ka viņš vēloties nepareizi iežēlināt lasītāju, izsaucot līdzjūtību pret esesieti, taču ir pārāk ērti visu atbildību novelt uz pavēļu devējiem un izpildītājiem, aizmirstot tos, kas ir vienkārši klusējuši. Pārāk bieži viņi, vienalga, hitlerieši vai čekisti, tiek padarīti par briesmoņiem, kam nav nekā kopīga ar mums pārējiem. Tātad mēs varam neraizēties par sevi, lai ko mēs darītu, līdz tam mēs nenonāksim.

Kauņas lietuvieši 1941. g. 25.-27. jūnija naktīs noslepkavoja vairāk nekā 1000 ebreju un nodedzināja viņu mājas.


Grāmata atsauca atmiņā JRT izrādi “Vectēvs”, kurā arī tiek meklēta nesalasāmā patiesība un atšķirīgas izvēles parādītas kā vienīgās pieņemamās, taču Viļa Daudziņa stāsts bija krietni gaišāks. Šlinks parāda: cietēji bija visi.

Posted on 11.08.2010, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

  1. Filmā viss ir tieši tāpat, bet tas tēlojums ir iespaidīgs. Sirdi satricinošs.
    Vinsleta ar Hannas lomu tika galā lieliski.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: