Mūžīgais Bredberijs

Rejs Bredberijs. „Tagad un mūžīgi”. Tulk. Tamāra Liseka, il. Arnis Zariņš. Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (Ray Bradbury. Now and Forever. 2007.)


„Zinātniskajai fantastikai viņa darbi šķiet pārlieku poētiski, fantāzijai – pārlieku futūristiski, arī šausmu elementi iekrāsoti tik filozofiskos pustoņos, ka biedējošais nereti aizslīd otrā plānā. Kā vairums klasiķu, Bredberijs ir radījis pats savu, unikālu un neatkārtojamu žanru, tāpēc labāk paliksim pie tā, ka Bredberijs ir Bredberijs.” Tā 11.-18. jūnija „Kultūras forumā” rakstīja Bārbala Simsone, un es viņai nepiekrītu.
Vienalga, rakstīdams fantastiku vai kriminālstāstus, Bredberijs noteikti iekļaujas attiecīgajā žanrā, un mēs varam runāt tikai par ne ar vienu citu nesajaucamo Bredberija stilu un izteiksmi. Abi grāmatā iekļautie stāsti patiešām pieder pie autora dzejiskākajiem darbiem, tādiem kā „Pieneņu vīns”, taču neesmu lasījusi nevienu fantastikas definīciju, kurā būtu noliegta poēzijas klātbūtne. Ticiet vai ne, ir pat tādi cilvēki, kas raksta zinātniskās fantastikas dzejoļus.
Bredberija valodai vienkārši vajag ļauties, un man reizēm pat elpa aizraujas no tā, cik skaisti. Šoreiz ne, lai gan latviski viss skan ļoti pazīstami un īsti. Lūk, žurnālists Džeimss Kārdifs nespēj uzminēt, cik gadu ir skaistajai Nefai, ko viņš saticis kartē neiezīmētā un mazliet savādā Arizonas pilsētiņā Vasara (stāstā „Kaut kur spēlē orķestris”):

— Ak, kā lai es zinu, — viņš iesaucās, — varbūt divdesmit vai trīsdesmit, bet varbūt tu esi tikai vakardien piedzimusi!
— Gan šā, gan tā.
— Kā tas iespējams?
— Es esmu tava māsa un tava meita, un kāda meitene, kura tev pirms daudziem gadiem patika vidusskolā, – vai atceries? Tu ļoti gribēji viņu pavadīt uz izlaiduma balli, bet viņa jau bija solījusies citam.

Ja „Pieneņu vīns” un tā turpinājums bija mūžīgā bērnības pasaule, šajā Vasarā mīt cilvēki tā starp trīsdesmit un četrdesmit, un viņu dzīve ir nevis nebeidzamu piedzīvojumu un brīnumu virkne, bet gan silta maize no rītiem, gardas un bagātīgas pusdienas un rāma pēcpusdienas atpūta. Tas ir veca cilvēka sapnis par dienām, ko vēl gribētos nodzīvot, un izbēgšanu no sāpīgām, graujošām pārmaiņām. Mīļš, bet mazliet biedējošs.
Stāstā „Leviatāns 99”, kas sākas ar pārliecinātu apgalvojumu „Mans vārds ir Ismaēls” un, protams, ir variācija par Hermaņa Melvila „Mobiju Diku”, piepaceltais stils kļūst pavisam manierisks. Tur vainojams jukušais kosmosa kuģa kapteinis, kas dzenas pakaļ baltai komētai, kuras dēļ viņš zaudējis redzi:

— Mums jāapgūst tīras iznīcināšanas māksla! Lūk, Leviatāns! Kas gan viņš ir? Šausmu kamols, izrauts no rīkles Tam Kungam, kad reiz miegā Viņš tumsu iepazina! Varbūt, radīšanas darbu nogurdināts un laika gaitā uzkrājis ļaunumu, Dievs sadrebināja savus kaulus un plaušas, un domas, lai ar vienvienu varenu spazmu izklepotu šo mēri! Kas gan to zina vai atminēs, vai pateiks? Zinu tikai to, ka šis senais lāsts, nesadzijusī brūce, kas iedveš bailes Visuma telpai, luncinās tepat gar mūsu kājām. Bet nu rāmi, rāmi… Lai kur tagad būtu Dievs, Viņa pēdās maigi vēji rotaļājas ar pavasari… bet Leviatāns sēj nāvi un iznīcību! Visuaugstais Dievs, es Tevi godāju! Bet Tava senā sērga nāk mani kult un lauzt manim kaulus, un iedegt manās aklajās acīs elles liesmu.

Par, iespējams, iznīcību nesošo komētu briesmīgāka man šķita iespēja, ka nākamībā kosmosā lidināsies garīdznieku kuģi, ka ar reliģiozām vājprāša runām pietiks, lai komanda viņam pakļautos un atstātu novārtā savu uzdevumu izpētīt visuma telpu, un dotos pretim nāvei. Pat ja tieši tādu lasītāju reakciju bija iecerējis autors, stāsts mani tomēr neievilka sevī un sniedza pārāk maz.
Ņemot vērā, cik daudz Bredberija darbu latviski nav izdots, nav īsti skaidrs, kāpēc ir izvēlēta tieši šī grāmata, kas neietilpst viņa labāko sacerējumu pulkā. Taču iztulkots ir skaisti un pati grāmata, par spīti lielajam tintes kleksim uz vāka, ir necerēti glīta. Burtu lielums ļaus to izlasīt arī tiem tuvredzīgajiem, kas sasituši savas acenes, un visvecākajiem Bredberija cienītājiem, kam šie stāsti varētu patikt visvairāk. Taču, ja vēl neesat iemīlējušies Bredberijā, izdariet to, pirms ķeraties klāt šim darbam.

Posted on 16.08.2010, in Latviski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

  1. Par šo rakstnieku, es nemaz nespēju dot viennozīmīgu atbildi. Es pat nevaru īsti saprast – patīk man viņa darbi vai nepatīk. “Marsiešu hronikas” man it kā patika, lasīju vienpadsmit gadu vecumā, tomēr pārlasījis tā arī nekad vairs neesmu. “451 grādi pēc Fārenheita” man arī it kā patika un arī ne reizi neesmu pārlasījis. Laikam jau tomēr nebūšu pieskaitāms pie viņa daiļrades cienītājiem.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: