Princese atver acis

Irbe Treile “Princese atver acis“. Il. Irbe Treile. Rīga: Daugava, 2000.

Irbe Treile kādreiz tika dēvēta par vienu no latviešu literatūras daudzsološākajām cerībām un lielajām zivīm. Viņas vienīgo mazo grāmatiņu, kas drosmīgi nosaukta par romānu miniatūrās, es izlasīju tikai tagad, un žēl, ka tā. Padsmitnieci tā būtu ietekmējusi daudz vairāk. Varbūt es būtu to glabājusi pie gultas un iemācījusies fragmentus no galvas. Varbūt gaidītu no dzīves ko skaistāku. Varbūt es piesargātos no puišiem ar brūnām acīm.
Liriskā varone sākuma miniatūrās, kas drīzāk atgādina dzejprozu, nevis romānu, ir tik jauna un mīļa un prāto, kā gan ir skūpstīties pavērtām lūpām. Uz beigām viņa jau zinās, ka no skūpstiem tikai sāp mute, bet tas būs pēc tam. Tagad viņa vēl cer un gaida, un dalās ar draugiem visā, kas viņai ir.

…un tad nāks tas, ko tu ieraudzīsi pavisam nejauši. Viņš būs kā sāpes, kā gaiss, tāds, kas tevi piepildīs līdz galam. Pēkšņi viens no jums – tu vai viņš – uzliesmos. Un tikai pēc laika, pēc veselas mūžības garām paskrējušu laiciņu, tu ieraudzīsi, ka sadeguši esat jūs abi. Tu ieraudzīsi sevi un viņu smiltīs kā mazas izkvēlojušas oglītes.

Pa vidu tīrajai romantikai ir mazas „Pasakas pirms pamošanās”. Tās atsvaidzina un uzmundrina. Lasītāja var vienkārši priecāties par notiekošo, pat nedomājot, no kurienes cēlušās absurdās ainas.

(Kāda garāmgājēja piezīmes par jums zināmo miniatūru:
Tulkotājs ir pārpratis vārdu jēgu vismaz 50 vietās. Piemēri: sēne, žurnāls, spilveni, podi utt. Žēl, ka miniat. nav pilnībā iztulkota. Tomēr visumā šis darbs ir negaidīti saturīgs.)

Lūk, tā sākas garākā pasaka, kas ļoti izklausās pēc darbības pilna sapņa:

Reiz dzīvoja kāds sasienams suns, vārdā Būzis. Viņš ļoti gribēja būt ceļotājs.
– Tev nepieciešams labs draugs – bruņinieks, – teica Sarkankleitainā sieviete.
– Vai tev ir vīrs? – jautāja Būzis.
– Jā, bet viņš vēl ir tik mazs un zaļš, ka viņam nav vārda. Mans vīrs nebūs tev bruņinieks.
– Varbūt tev ir dēli?
– Jā, bet mani dēli ir meitas, un manas meitas ir dēli. Tik sajukuši taču nevar būt bruņinieki.
Sasienamais suns Būzis noskuma: – Nebūt man ceļiniekam. Nemūžam bruņinieku neatradīšu!

Kopš Ežēna Grīna brīnišķīgās filmas „Dzīvā pasaule” noskatīšanās bruņinieki un suņi (jeb lauvas) man asociējas tieši ar to. Kāds prieks – šajā pasakā ir arī cilvēkēdājs, un no tās varētu sanākt animācijas filma.
Izstāstījusi savas pasakas, meitene piedzīvo vilšanos, kas bija nojaušama jau viņas gaidās. Viņa ir viena.

Vārdi, kāpēc jūs nākat pār mani? Kāpēc jūs sabraucat mani? Es atriebšos, kādu dienu es nākšu pār jums. Vārdi, jūs esat man sveši, un es esmu sveša jums. Mani mīļotie, dārgie, manī aug nāve, bet upes ir tukšas, un jums nebūs ne zvejot, ne noslīkt.

Taču arī tās vēl nav beigas. Jo beigas ir cerīgas un sieviete, ne vairs meitene, baltajā kleitā zina, kur viņa ir un kas viņa ir.
Skaisti teksti. Es citētu vēl un vēl, bet ka tik autore nepieprasa honorāru. Sameklē šo grāmatu, kad liksies, ka tevī vairs nav ne kripatiņas romantikas, ka viss ir netīrs vai bezjēdzīgs.

Viņš rakstīja dzeju, un es raudāju no viņa vārdiem, bet tev bija lielas, brūnas acis. Viņam rūpēja katrs mans solis, tas, ko es redzu sapņos, tas, kādēļ es nerunāju dienām ilgi, bet tu mani noguldīji uz grīdas, atsedzi un apsedzi, lai es kvēlotu kā luksofors. [..] Viņš blakus man elpo dzeju, bet tev bija brūnas acis.

Posted on 03.09.2010, in Latviski and tagged , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: