Grāmatas, ko neesmu lasījusi

Turpinot viņnedēļ iesākto balvu uzskaitījumu, ir pienākusi kārta arī vienai no zināmākajām zinātniskās fantastikas prēmijām Hugo balvai. Romānu kategorijā to vakar saņēma veseli divi darbi uzreiz: Čainas Mjevila (China Miéville) “The City & The City” un Paolo Bacigalupi (nezinu, kā pareizi rakstīt viņa uzvārdu latviski) “The Windup Girl”. Divas grāmatas, kas man ir jau sen un ko es it kā ļoti gribu izlasīt. “Pilsētu un pilsētu” es pat iesāku, tiku līdz 50. lappusei, un tad kaut kas novērsa manu uzmanību. Nepārprotiet, bija interesanti, tas galu galā ir detektīvs, bet acīmredzot nebija pienācis īstais brīdis, un grāmata atgriezās kaudzē starp pārējām, ko tik ļoti esmu gribējusi izlasīt, ka esmu nopirkusi. Tā nu šī tur gaida “Krakenu”, kas pēc pāris mēnešiem tai pievienosies.
Šodien atklāju vēl vienu izlasāmu grāmatu. Pirms trim gadiem iznāca “How To Talk About Books You Haven’t Read” (Pierre Bayard): kā runāt par grāmatām, ko neesi lasījis. Vietējie intelektuāļi par to pat uzrakstīja dažus rakstiņus avīzēs vai varbūt “Rīgas Laikā”, bet mani tā neieinteresēja. Bet nu izlasīju šo eseju un esmu ieintriģēta.

The book is an extended essay that uses wit and provocation to poke fun at the cult of the specialist and argue for a return to an intellectual climate that championed the generalist over the specialist and the creative thinker over the niche-dweller. Bayard’s book is not only funny and beautifully written, it is a wake-up call to an academic culture that foolishly surrendered the hustle and bustle of the intellectual marketplace for the easily-defended comfort of the ivory tower.

Manā lasāmo grāmatu kaudzē stāv dažas tādas, ko man bail ja ne gluži lasīt, tad iedomāties sevi tās publiski apspriežam. Neesmu speciāliste, un, ja tagad te sākšu stāstīt, ko raksta D. Haraveja, A. Negri vai A. Losevs, jūs visi sapratīsiet, kāda muļķe esmu. Tāpēc grāmatas stāv nelasītas. Es gan neesmu arī literatūrzinātniece, tomēr tas mani nemulsina.
Makelmonts, starp citu, apgalvo, ka autoram vismaz vienā jautājumā neesot taisnība un lasīt esot noderīgi. Man arī tā šķiet.