Krievi nāk!

G. Mīlbergs (Skuju Frīdis) “Sudrabota saule lec…“. Il. A. Stankevičs. Saldus: Signe, 1993 (1924).

2107. gadā Maskavija pieteica Latvijai karu. Neviens to nebij sagaidījis. Pat Latvijas atbildīgie valstsvīri un politiķi – ne. Tagadējos apstākļos karš taču visiem bija izlicies pilnīgi neiespējama lieta.

Par šo karu tad nu raksta reiz populārais (lubeņu) autors ar pavārdu Skuju Frīdis.
Kā pēcvārdā aprāda Ilgonis Bērsons, Gotfrīds Mīlbergs (1887–1942) ir bijis aizsargu organizētājs, dažādu laikrakstu un žurnālu redaktors, 1933.–1934. g. – iekšlietu ministrs, pēc Ulmaņa apvērsuma – korektors Valtera un Rapas izdevniecībā. Beidzamais karjeras posms mani nedaudz pārsteidza, jo grāmatā ir gan nievājoši vārdi par partiju ķildām Saeimā, gan apvērsums kaimiņu valstī, kuras jaunā diktatūra beidzot nāk Latvijai palīgā.
To, ka mākslu no šī teksta nesagaidīt, zināju jau iepriekš un biju gatava to nepabeigt, taču izrādījās, ka lasīt var tīri raiti. Lielā mērā par to var pateikties pazīstamajai ainavai. Vai visas pieminētās vietas ir zināmas, un viegli iztēloties leitnanta Strauta kauju ceļus. Tas arī ir labākais, ko varu pasacīt. Darbojošās personas ir nekādas, mīlas līnija šausmīga, un nākotnes Latvijas sabiedrība ne ar ko neatšķiras no tās, kurā dzīvoja autors. Nākotne izklausās pēc alternatīvās vēstures. Nu labi, varbūt sievietes tolaik nevalkāja tik cieši pieguļošas blūzītes un svārciņus.
Tātad Eiropā jau simt gadu nav bijis kara un Saeima jau nez cik ilgi ir noraidījusi visas prasības palielināt aizsardzības budžetu. Bet armija ar Francijas kara akadēmijā studējušiem virsniekiem mums ir, jūras robežas ir mīnētas, vairākas ieroču rūpnīcas valstī nedarbojas tikai tāpēc, ka nav līdzekļu izejvielu iepirkšanai, un gaisa flote – „ugunskrustiem rotātās latvju kaujas lidmašīnas” –, rādās, mums ir spēcīgāka nekā krieviem, kas vairāk spiesti izmantot pielāgotas civilās lidmašīnas.
Ar lidmašīnām, arī privātajām, pārvietojas visi, izņemot varbūt trūcīgos un bezdarbniekus. Nomaļāko lauku apgabalu iedzīvotājiem jābrauc ar elektriskajiem tramvajiem, taču viņi ļoti cietīs no negaidītās elektrostaciju bombardēšanas. Bijušajam satiksmes ministram patiktu, gluži tāpat kā tranzīta sasniegumi.

Visdzīvāk jaunās salas uzbēruma darbi ritēja Rīgas Ziemas ostas izbūves laikā, kad Ķīšezeru padziļināja caurmērā desmitkārtīgi, tā ka tajā varēja iebraukt vislielākie okeāna tvaikoņi.

Tajā pašā laikā Strauts Alūksnes puses jaunietei vaicā, vai viņa kādreiz ir bijusi Rīgā. Protams, ka ir, kur tad tu citur dabūsi kino redzēt. Jaunā sieviete, kas uz kino lidoja pati, arī vēlas piedalīties karā:

„Vai tiešām mēs, sievietes, esam tādi radījumi, kuri nekā laba nevar dot savai tēvuzemei?”
„Gluži otrādi” — atbildēja Strauts, „simtiem tūkstošiem sieviešu cīnās blakus saviem brāļiem, tēviem, vīriem, līgavaiņiem — gan ne tik daudz ar ieročiem rokās, kā apkopdamas slimos un ievainotos; gādādamas par apģērbiem, apaviem, uzturu; ievākdamas ziņas par ienaidniekiem; pievezdamas ieročus un kaujas materiālus…”

Brašais tēvuzemes dēls un aizstāvis Strauts, starp citu, ir arī šausmīgi greizsirdīgs, sabožas un aizbēg katru reizi, kad ierauga Rasmu cita vīrieša sabiedrībā, bet tas laikam ir normāli.
Nevar gribēt, lai autors būtu precīzi paredzējis sabiedrības, zinātnes (krievu apakšzemes tankus ceļā uz Rīgu negaidīti pārsteidz dolomīta slānis pie Daugavas. Par Pļaviņu svītu kaimiņvalstī neviens nezina, un Maskavijas kartes latviešu lidotājiem arī ir tiek izsniegtas gandrīz kā dārgumi) vai tehnikas attīstību, bet vismaz kaut kādas pārmaiņas, izņemot visas zemes elektrifikāciju, viņš būtu varējis pacensties izdomāt. Taču atgādinājums, kādi laiki bija vēl salīdzinoši nesen, nav tas trakākais. Baisākas ir starpnacionālās attiecības.

Sevišķi nodevīgi izturējās Latgales krievu tautības iedzīvotāji. Pateicoties lielajām privilēģijām, labi nostādītajām krievu skolām utt., viņu skaits ne tikai nemazinājās, bet gan vēl ar katru gadu pavairojās. Šie krievi pateicības vietā izturējās visai naidīgi pret Latviju. [..] Diez cik uzticami karavīri nebij arī pārējie Latgales cittautībnieki, ar kuriem Latvijas valdība bija vienmēr apgājusies laipni un saudzīgi.

Igaunija un Lietuva ir attēlotas kā gļēvulīgas zemes, kas noskatās karā un cer tikt cauri sveikā un varbūt vēl dabūt kādu kripatu Latvijas zemes: anektēt Liepāju un Lietuvai pievienot Augškurzemi. Krievu karavīri attēloti kā atpalikuši radījumi, kas platām acīm apbrīno Rīgas augstceltnes, lai gan kāds cēls latvietis atzīst:

Maskavieši nebūt vairs nav tādi aziāti kā divdesmitajā gadu simtenī, kad pie viņiem vēl spēja nodibināties un zināmu laiku pastāvēt uz savstarpējā naida un mežonības pamatotā komunistiskā iekārta.

Starp citu, ļoti civilizētie un kulturālie latvieši „katram gūsteknim uz kreisās rokas ietetovēja miroņa galvu par zīmi, ka neviens dzīvs nepaliks, ja vēlreiz kritīs kā gūsteknis mūsu rokās”.
Noslēgumā utopiskā beigu aina, kas atklāj sižeta atrisinājumu.

Maskavu pārvaldīja latviešu garnizons. Uz ielām parādījās pavēles, rīkojumi, paziņojumi — latviešu un krievu valodās. Visās oficiālajās iestādēs stāvēja latviešu karavīru sardzes; plīvoja nacionālie sarkanbaltsarkanie karogi. [..] Katrā ieņemtā Maskavijas pilsētā, miestā, sādžā tūliņ sarīkoja lekcijas; izplatīja drukātus uzsaukumus, aprādot Latvijas armijas uzdevumus un konstatējot latvju tautas miermīlīgos centienus. Kinofonogrāfos demonstrēja tos briesmu darbus, kurus, iebrūkot Latvijā, bija pastrādājuši cara Kirilla karapulki. [..] Bija pagājušas tikai piecas dienas no latviešu ienākšanas, bet jau Maskavija atgādināja Latvijas pilsētu; uz ielām bieži vien dzirdēja latvju valodu. Atsevišķas latviešu frāzes bij nākušas modē. Pat taksometru vadītāji, viens otram garām braukdami, jautri uzsauca: „Lai tik ripo!”
„Lūdzu” un „pateicos,” — atskanēja gandrīz visos veikalos.
„Dievs, svētī Latviju,” motīvu dungoja katrs otrs, trešs pretimnācējs.
Policisti ielu stūros sauca: „Uzmanīgi! Uzmanīgi!…”
Ielu tirgotāji pārdeva emaljētus Latvijas karodziņus un tādas pašas lentiņas. Kioskos parādījās visi Rīgas laikraksti. Grāmatu veikalu skatlogos visur pretī raudzījās Latvijas Valsts Prezidenta un citu valdības vīru ģīmetnes.

Advertisements

Posted on 07.09.2010, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Reāls dārgakmenis!

    Like

  2. Es ar šo grāmatu izlasīju, šķiet tajā pašā 1993. gadā. Jāsaka, ka pat neskatoties uz manu 15 gadu vecumu, mani viņa neaizķēra. Fantāzijas lidojums likās tāds paknaps. Tagad atceros tikai kaut kādas mākslīgās salas uzpridzināšanu, kopā ar visu krievu floti (varbūt tas nāk no citas grāmatas) un kaut kādi spēka kupoli.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: