Grēks

Захар Прилепин “Грех“. Москва: Вагриус, 2007.


Ko citu lai aprakstu pēc iepriekšējā stāstījuma, ja ne krievu grāmatu?
Tās priekšvārdā Dmitrijs Bikovs izklāsta, cik Priļepins ir patīkams un laimīgs cilvēks, kādi ir viņa politiskie uzskati un kā viņa grāmatas, kas izsauc vēlmi dzīvot uz pilnu krūti, varētu atbrīvot Krieviju no revolūcijas nepieciešamības – ja vien tādu grāmatu būtu vairāk. Es neko nezinu par Priļepina personiskajām īpašībām, tikai to, ka viņam patīkot tādi lasītāji, kas viņa darbus citiem iesaka, bet neaizdod. Es aizdot nemaz nevaru, jo pati aizņēmos, taču ieteikt gan. Ja gribat viņu atrast interneta tumšajos nostūros, meklējiet paši.
Priļepinu slavē par viņa valodas prasmi un dažādu retu vai jaunvārdu lietošanu, kas krievu lasītājam varbūt nemaz nav zināmi, taču ir ļoti labi saprotami. Kā latviešu lasītāja varu apliecināt – iztulkot man droši vien būtu grūti, bet lasīt ir tīrais prieks. Lūk, divi teikumi no nejauši uzšķirtas lapas:

Какой сегодня кислый рассвет. Бодяга, а не рассвет.

Spilgta aina, pat ja nezinu, kas ir бодяга. Tā ir no stāsta, kurā Zahars strādā par ārā metēju provinces naktsklubā (lasāms šeit). Nakts ir tik smaga, ka viņam sanāk izsmēķēt tikai sešas cigaretes. Visādi jēgu pārdzēruši idioti, vietējie un Maskavas bandīti, sievietes un tā tālāk…
Neizklausās pēc optimisma pārpilna sacerējuma, taču visa sāls un atsacīšanās no revolūcijas slēpjas tieši tajā, ka grāmatas varonis nepazūd nepavisam ne jaukajā dzīvē, kas paredzama vienkāršam un samērā trūcīgam mazpilsētas puisim. Viņš ir saglabājis ja neko vairāk, tad vismaz atmiņas par septiņpadsmitgadnieka skaidro sirdi un sajūtu, ka priekšā vēl daudz garu un siltu vasaru (titulstāsts „Grēks”), pat ja tā nav tiesa, pat ja viņu nākotnē sagaida tukšs ledusskapis, nodzeršanās draudi, krāvēja, kaprača un algotņa darbs. Tam visam pa vidu būs arī bezgala mīļotā, bērni, nez no kurienes uzradušies dzejoļi (kam ir atvēlēta vesela nodaļa, kas man šķita par daudz: lai gan dzejoļi labi saderēja ar grāmatas varoņa tēlu, paši par sevi tie likās krietni vājāki par stāstiem. Lai nu kā, tie ir lasāmi šeit), publikācijas, draugi un milzīga ticība sev. Tā droši vien nāk no saulainās bērnības, tādēļ mīliet, vecmāmiņas, savus mazbērnus no visas sirds.
Vispār ar apgalvojumu, ka laimes kļūs aizvien vairāk un vairāk, tomēr beidzas pirmais stāsts. Pēdējais ir drūmāks. Tas ir ne tikai par draudzību un atbildību, bet arī par karu. Čečenijas karu. Mani uzskati par to, kas ir Krievijas zeme un kurš aizstāvas, bet kurš uzbrūk, atšķiras no krievu kareivju domām. Tomēr tas nesabojāja kopiespaidu, gluži tāpat kā to neizdarīja aprakstītā kucēnu barošana – no labas sirds – ar jogurtu un pankūkām. Stulbi, bet saprotami. Un, lai cik slikti arī nebūtu, nekad nav bezcerīgi.

Advertisements

Posted on 15.09.2010, in Krieviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. “Бодяга” burtiski krievu sarunvalodā būtu “susla”.

    Like

  2. “Бодяга” pa tiešo tulkojas kā sūklis, kaut kāds saldūdens korallis vai. A slengā laikam bija “ņemšanās ne par ko”, “nekvalitatīvs produkts”, “kaut kas atšķaidīts”. Citas nozīmes gan šim vārdam lasot grāmatas neesmu sastapis.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: