Ko skatīja Evas acs?

Karina Fosuma „Evas acs”. Tulk. Sandris Briedis, il. Māris Sīmansons. Rīga: Atēna, 2001. (Karin Fossum “Evas Øye”, 1995.)


Kaut arī 13. lappusē tika atrasts līķis, grāmatas sākums bija gauss, pat garlaicīgs. Stāstījums atdzīvojās tikai ap vidu, kad parādījās galvenās varones, gleznotājas Evas, bērnības draudzene Maja. Gluži tāpat notika arī ar Evas dzīvi, kas pēdējos desmit gadus bija mākslinieciski un finansiāli apstājusies uz vietas. Lai gan ar mākslu kā tādu, šķiet, nebija tik ļauni, viņas melnbaltās gleznas neviens nepirka, un, gaidot Mākslas padomes stipendijas iemaksu, Evas makā todien bija palikušas 140 kronas, bet atvilktnē – neapmaksāti rēķini par desmit tūkstošiem. Tāda dzīve bija šķirtenei ar bērnu, kura spītīgi taisīja mākslu, nevis reklāmas.
Turpretim Maja bija jau gandrīz sakrājusi divus miljonus viesnīciņai Francijā un gādīgi centās parūpēties arī par Evas iespēju nopelnīt, piedāvājot viņai kļūt par pārinieci – vecmodīgu prostitūtu. Eva, kurai bija apriebies allaž skaidrot meitai, ka viņas to vai šito nevar atļauties, un knapināties, lai nopirktu krāsas, pārsteigta piekrita.

Viņai vispār vairs negribējās domāt, gribējās vienkārši rīkoties. Nevienam tas nav jāuzzina. Tas būs tikai uz laiku, varbūt līdz Ziemassvētkiem, līdz viņa būs kaut cik tikusi uz kājām. Eva dzēra alu un manīja, kā nomierinās nervi. Patiesībā es neesmu mainījusies, viņa prātoja, esmu tikai atklājusi sevī jaunu šķautni. Viņa dzēra, smēķēja un aizsapņojās līdz savai mazajai galerijai; tai būtu jāatrodas lejā pie upes, vislabāk ziemeļu krastā. Magnusas galerija. Neizklausījās slikti. Pēkšņs impulss lika viņai rotaļāties ar domu, ka gleznas varbūt vajadzētu veidot mazliet krāsainākas.

Taču prostitūtas amats, nelegāls būdams, ir ļoti bīstams. Eva ieraudzīja kaut ko tādu, kas atsedza vēl citas rakstura šķautnes un patiesi mainīja viņas dzīvi.
Šis ir raksturīgs skandināvu psiholoģiskais detektīvs, kur nozieguma atšķetināšana autori interesē krietni mazāk nekā sabiedrība, kurā šis noziegums ir radies. Abas draudzenes, lai cik atšķirīgas būdamas, ir marginālas pilsones, un šī neiekļaušanās sabiedrības normās viņas padara viegli ievainojamas. Viņas var kļūt gan par noziedzniecēm (piemēram, nemaksāt nodokļus), gan nozieguma upuriem, un sabiedrība, tostarp visi daudzie Majas klienti, izliksies, ka tā ir tikai viņu pašu vaina. Ko nestrādā kārtīgu darbu?
Taču romāns nav par prostitūciju, patiesībā es pat nevaru nojaust autores viedokli tās legalizēšanas vai apkarošanas jautājumā. Viņa pēta, kā viens apšaubāms solītis izraisa nākamo, un moralizēšanu viegli aizklāj ar detektīvintrigu (kurš kuru nogalināja?) un pavisam trillerīgiem momentiem (viņu noķers vai viņa izglābsies?).
Grāmata I. nepatika, Z. patika, man nu tā pa vidam. Tēma interesanta, likmes augstas, bet kaut kas mani līdz galam nepārliecināja. Otrā puse bija ievērojami spraigāka par pirmo gan darbības, gan psiholoģiskā ziņā. Valodas plūdums brīžiem rādījās pārāk saraustīts. Dažu vārdu izvēle tulkojumā man šķita apšaubāma, piemēram, Eva veikalā, izdzirdot, cik jāmaksā par dažām smalkām ēdamlietām, jutās satricināta, nevis satriekta. Īpaši mani pārsteidza Mariānu dziļvaga. Šādu variantu dzirdēju pirmo reizi. Varam tos saukt par sīkumiem, taču man tie traucēja.

Advertisements

Posted on 20.09.2010, in Latviski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: