Stikla cilvēki

Ulfs Eriksons „Stikla cilvēki”. Tulk. Juris Kronbergs, il. Aigars Ozoliņš. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010. (Ulf Eriksson, Varelser av glas, 2005.)

Šo grāmatu gribas turēt mājās. Tā ir caurcaurēm glīti nostrādāta, ar stāstu, kurā vēlos atgriezties, un gariem, sarežģītiem teikumiem, kuru dēļ tā jālasa ilgi un pamatīgi un jāpārlasa, lai noskaidrotu, vai vispār esmu ko sapratusi. Ja nu gadījumā neesmu, teikumi tikpat ir glīti. Lūk, kā grāmatu raksturo tulkotājs:

Romāns “Stikla cilvēki” ir gan fantastisks vēstījums maģiskā reālisma garā, gan blēņu stāsts, gan filozofisks un sabiedriski-socioloģiski-psiholoģisks domraksts, gan dzeja, dzejproza, epifānijas, gan arī satīra un pastičo, tukšu frāžu un pretencioza augstā stila imitēšana un izsmiešana, gan…

Visu grāmatas pēcvārdu var izlasīt Rozes grāmatnīcas Ziņnesī šeit (.pdf fails). Video no grāmatas atvēršanas svētkiem, kur tulkotājs latviski lasa fragmentu un angliski sarunājas ar autoru:


Stāsts ir par četriem stokholmiešiem, kas salauzuši kāju un guļ vienā palātā. Starp citu, tas ir jocīgi, jo viena cietusī ir sieviete. Izrakstoties ārsts viņiem iedod pa tādai kā stikla šķembai, apgalvojot, ka tas esot gabaliņš viņu kaula. Tas labi saskan ar vēstītāja akadēmiskajiem pētījumiem par stikla cilvēkiem – Eiropā reiz izplatītu kaiti, ar kuru sirgstošie bija pārliecināti, ka daļa viņu orgānu ir no stikla, tāpēc viņi ir ļoti trausli. Četri vārīgie (pat ja savu vēlmi pēc saudzējamības un gādības viņi pauž nevis ar stikla kauliem, bet gan ar melanholiju un depresiju) mūsdienu intelektuāļi – kultūrvēsturnieks, tulkotāja Bērbele, arhitekts Hektors un inteliģentais bezdarbnieks Harijs – sāk bieži tikties. Romāna lielāko daļu veido viņu sarunas un stāstījumi: bērnības un ceļojumu atmiņas, pārspriedumi par patēriņa sabiedrību, kultūru un mondializāciju, pilsētplānošanu un pasaules izpratni, fragmenti no senām grāmatām un dzejas citāti. Bērbele turklāt zīmē īpatnas kartes:

Es taisu savas kartes vai plānus no vietām, kuras esmu atstājusi, vai vietām, kuras es bērnībā būtu gribējusi izmantot kā midzeņus vai atbalsta punktus, bet kur man nekad neļāva atrasties, kā, piemēram, zēnu divriteņu brīvdabas trase vai vecais sasprēgājušais tenisa laukums aiz izgāztuves šefa neglītās, vēlāk pamestās mājas, vai savādi neitrālais zālājs gar metro sliedēm starp Hegdalena un Bandhagena pieturu, kur mēs pēc atgriešanās no Berlīnes kādu laiciņu dzīvojām. Tas lauks tika uzskatīts man par lielu, bet es to vien gribēju, kā tajā pazust ar metro vilciena mierīgo klaboņu kā kompāniju zviedriski runājošā, bērnu balsīm piepildītā vējā.
Tāpat kā dienasgrāmatu raksts diferencē izteiksmes vēlmi un aizvirza sevis izmeklēšanu no taisnākā ceļa starp nolūku un pilnveidošanu (uz iekšējās skatuves arī nav iespējams griezties pie sevis bez tā, ka paša balss līdzīgi dvašai iegrimst spogulī un uzrāda ačgārnu seju), arī šīs savādās kartes no vietām, kur es vairs neesmu vai nekad neesmu bijusi, sākušas iegūt minitopogrāfisku fragmentu kopojuma raksturu. Tādā nozīmē šīs kartes ir šķembas no saplīsušas kristāla bumbiņas, kas kādreiz atvēra durvis uz citu pasauli! Tagad tā pasaule palikusi vienīgi negatīva formā.

Var teikt, ka visa grāmata ir psihoģeogrāfiskas klīšanas un vārdiskas mentālās kartēšanas paraugs. Vietas izjūta tajā ir ļoti būtiska, un es ne reizi vien nodomāju, ka jāuzmeklē Stokholmas karte, lai redzētu viņu maršrutus, tomēr noslinkoju. Romāna otrajā pusē aizvien biežāk tiek piesaukti situacionisti, un pašās beigās nevar nepamanīt viņu ietekmi uz varoņu likteni vai vienkārši līdzību. Jā, nobeigums, lai cik loģisks nebūdams, mani mazliet pārsteidza.
Taču sižeta drumslām un sarunu tēmām es lasot neveltīju lielāko vērību, lai gan tās ir visādā ziņā interesantas un rosinošas, un, kā jau teicu, ir pelnījušas atgriešanos pie tām. Lasīju teikumu pa teikumam, lai nesapītos to cilpās un neapmaldītos, un tādējādi pamanīju visu ko. Vispirms jau jāsaka, būšu ļoti pārsteigta, ja Juris Kronbergs ar šo tulkojumu neiekļūs vismaz literatūras gada balvas īsajā nominantu sarakstā, un man gluži labi patiktu, ja viņš dabūtu balvu. Autora tīšuprāt samežģītie teikumi skan ļoti latviski, daiļi piepacelto vietu krāšņums, kaut mazliet izsmejams, tomēr sagādā prieku. Kronbergs pēcvārdā piemin grūtības, nepieciešamību pārzināt arhitektu slengu un sarunvalodas tukšvārdus un savu pieredzi agros rīta gājienos pa Stokholmas metro tuneļiem, kas padarot viņu par īsto šī darba tulkotāju. Būtu interesanti salīdzināt Kronberga un kāda vietējā tulkotāja variantus, lai gan uz to, protams, nav nekādu cerību. Šeit vietām ir skaidri samanāma svešatnes latviešu valoda. Nedomāju, ka mūsu arhitekti projektē „jaunas rūpnīcu klētis ar saules šūnām un vējdzirnavas”, taču būtu visādā ziņā labi un atsvaidzinoši, ja viņi tā darītu. Taču ne visur neierastība šķita patīkama, reizēm tekstu gribējās attulkot atpakaļ. Piemēram, vienviet tiek piesaukta indiāņu vasara. Ja grāmata būtu tulkota no angļu valodas, man būtu skaidrs, kas ar to domāts, bet tagad nezinu, vai zviedru valodā šis kalks ir iedzīvojies kā normāls izteiciens vai skan tikpat griezīgi sveši kā manās ausīs. Vai indiešu restorānā Hektora pasūtītais ēdiens patiešām bija ļoti karsts, nevis ass? Vai teikumi, kas beidzas ar „…, jeb”, ir īpatnēja maniere runu apraut pusvārdā, vai tomēr te labāk iederētos „ja”? Konsekventi lietotās „lupas” „lūpu” vietā un daži citi vārdi mudināja domāt, ka ir izmantots automātiskais teksta pārveidotājs, lai gan tā gluži nav, grāmatā ačgārni lietotie vārdi „lūzt” un „lūst” bija paturējuši garumzīmes.
Kaut arī šādu ērcinošu vietu bija pārāk daudz, kopiespaidu tās nespēja sabojāt. Labi pazīstamais melanholijas dēmons, ironiska nopietnība un iejūtīga pasmiešanās par arī man kādreiz svarīgām sarunu tēmām, viegls izaicinājums un īsa bibliogrāfija, fantastiska nokrāsa un smalka izteiksme, vienlaikus skaistums un jēga – tas viss mani nepārvarami valdzina.

Vientulības ģeogrāfija, saprasta kā ceļošanas spaidi un maņu laiks, ir teritorija, kas tagad tiek caurkrustota, kamēr es daktera Kristāla kaulu vitamīnu iespaidā uzsēžos jāteniski uz sava drosmīgā rikšotāja, paceļu vairogu ar trim figūrām un aizjāju naktī.

Advertisements

Posted on 22.10.2010, in Latviski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Reāli ieintriģēji, gandrīz vai būs jāizlasa. Ja būtu vēl šausmu elementa, tad kaut kas līdzīgs S.Kinga galveno personāžu dzīves un uzskatu izklāstam.

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Pagājušā gada pārsteigumi « Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: