Briesmonis Merkurs

Amēlija Notomba “Merkurs“. No franču val. tulk. Inese Pētersone, il. Arnis Zariņš. Rīga: Zvaigzne ABC, 2008. (Amélie Nothomb “Mercure”, 1998.)

Ir 1923. gads. Mirušo Robežu salā stingrā nošķirtībā dzīvo vecs kapteinis, kuram noteikti ir kas slēpjams, un jauna meitene, kurai “jāpateicas viņam par visu, ieskaitot dzīvību”. Kad meitene, kapteiņa mīļākā, savārgst, no kontinenta viņu apraudzīt ierodas medmāsa, kas noprot ko nelāgu, pieķeras pacientei, kas pārdzīvo bombardēšanā zaudēto skaistumu un sarežģītās attiecības ar savu glābēju, un sāk kalt plānus, kā palīdzēt jaunavai.
Šī skaistules un briesmoņa tēmas variācija ir gandrīz pilnībā uzrakstīta dialogos. Grāmata ir pietiekami īsa, lai neapniktu, un pietiekami lasāma, lai es varbūt kādreiz paņemtu vēl kādu Notombas darbu, bet nekas vairāk. Nīgrākā noskaņojumā es to nosauktu par manierisku, pretenciozu nieku. Stāstam ir divas dažādas beigas, kas tomēr ir stipri līdzīgas. Sižeta pavērsieni ir iepriekšparedzami, un viens no tiem, vecā vīra noslēpums, kas pamatā visai stāsta intrigai, ir pilnīgi neticams. Var neiespējamas lietas izstāstīt tā, ka es noticu, bet šoreiz neradās pat iespējamības ilūzija.
Ja jau stāsta darbība ir klaji nepatiesa, acīmredzot galvenā vērība būtu jāpievērš autores filozofēšanai par to, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties mīlestības un kaisles vārdā, kādus pienākumus un sarežģījumus rada skaistums, kā neglītums ir iedrošinošs un neizteiksmība – atbrīvojoša. Taču man šie pārspriedumi palika tikai skaļi vārdi, kas neradīja vēlmi iegrimt pārdomās. Viss jau pateikts priekšā, atliek tikai pārrakstīt piezīmju grāmatiņā vai tviterī.
Kas bija interesanti? Tas, kā jaunā meitene sadzīvoja ar upura lomu. Un vēl es iemācījos jaunu vārdu, lūk, šajā fragmentā, kur abas sievietes apspriež Stendāla “Parmas klosteri” (laikam būs jāizlasa, lai noskaidrotu, kā tur īsti ir):

– Tieši tā. Tekstā rakstīts: “…ar gandrīz neapzinātu kustību.” Neviens nelaupa meitenes jaunavību ar gandrīz neapzinātu kustību.
– Kāpēc gan ne?
– Vispirms jau tāpēc, ka es to nesauktu par kustību.
– Tā ir litota.
– Paņemt nevainīgu meiteni, izmantojot litotu, – man šķiet, ka tas ir par traku.
– Man gan tas šķiet burvīgi.

Advertisements

Posted on 12.11.2010, in Latviski and tagged , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: