Identitātes jautājums

Tomass Hillanns ĒriksensSaknes un pēdas: identitāte mainīgā laikā”. No norvēģu val. tulk. Ilze Kačevska, il. Aigars Truhins. Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Thomas Hylland Eriksen „Røtter og føtter. Identitet i en omskiftelig tid”, 2004.)

Kādu rītu pamodos ar domu, ka gribu palasīt esejas. Varbūt tur vainojama dažu leitiešu aizraušanās ar eseju grāmatu „Šonakt es gulēšu pie sienas”, kas ir tikusi Lietuvas Gada grāmatas balvas īsajā sarakstā (un nu lasītāji var nobalsot par vienu no pieciem kandidātiem), vai varbūt „Stikla cilvēki”, kas dažviet izklausījās pavisam esejiski. Lai nu kā, ieraugot „Saknes un pēdas”, šķita, ka šī būs īstā grāmata.
Nebija. Pati tēma varētu būt saistoša. Es aizvien mazāk zinu, kas esmu (nu, izņemot to, ka lasītāja, protams). No vienas puses, man tas arī rūp aizvien mazāk, no otras – atceros reizes, kad bija svarīga piederības izjušana, sevis definēšana kaut vai kā austrumeiropietei, kam šķita pašsaprotamas prasmes, kas vairs nepiemita lielai daļai rietumeiropiešu. Vai šāda identitātes jautājuma nozīmības mazināšanās ir dabiska, pusaudzes gadiem paliekot aizvien tālāk pagātnē, vai varbūt es ko būtisku zaudēju, neuztraucoties un neatgādinot sev, kas īsti esmu, kamēr neviens manu pastāvēšanu īsti neapdraud?
Autors sāk ar mūžveco jautājumu, kas veido cilvēku: iedzimtība (kas tekstā konsekventi tiek saukta par mantojumu) vai vide? Viņš mazdrusciņ parunā par vienu iespēju, tad par otru, tomēr būtiskākā viņam šķiet vides ietekme:

Jautājums tomēr ir: vai gan instance, kas izvēlas, – patība – vienmēr nav tā pati pēc tam, kad izdarīta cita izvēle? Raugoties dziļāk, tas ir diezgan pareizi, bet tas nav pats svarīgākais. Sekas ir svarīgākas. Turklāt vide rada iespējamības apvārsni. [..] Cilvēks ar spēcīgām dumpinieka alkām top par noziedznieku vienā sabiedrībā, bet par revolucionāru – pavisam citā. Apzinīgs cilvēks, kas grib patikt saviem kolēģiem, taps par gāzes kameras operatoru vienā sabiedrībā, bet par personāla direktoru – citā. Cilvēks, kam piemīt ass, analītisks intelekts, taps par programmētāju vienā sabiedrībā, par karavadoni – otrā un par šamani – trešajā sabiedrībā. Kā jau sacīts: kultūra ietekmē dabu. Cilvēka daba pastāv, zināmā mērā tā ir noturīga, bet tā var kļūt redzama tikai ar kultūras palīdzību, un kultūra nekad nevar būt tā pati divas reizes.
Ielūkojoties brīvības atzīšanas, jaunatnes dievināšanas ideoloģijā, kas pārņem kultūru, ar kuru šī grāmata risina dialogu, redzams, ka personiskās identitātes lielākais izaicinājums slēpjas jautājumā, kā izvairīties no novecošanas. Protams, ne jau mirstot agrā nāvē, bet pretojoties ķermeņa un ne mazāk prāta novecošanās procesiem. Cilvēks ir tik jauns, cik jauns viņš jūtas – mēdz sacīt. Citiem vārdiem runājot: ir bezgaumīgi kļūt nobriedušam un apdomīgam.

Autora piemēri šķiet pagalam nepārliecinoši. Mūsu sabiedrībā ir iespējams kļūt gan par programmētāju, gan par karavadoni vai šamani, un revolucionārus bieži sauc par noziedzniekiem. Taču šeit Ēriksens vismaz ir pateicis, ko pats domā. Lielā daļā grāmatas mani atstūma viņa viedokļa trūkums. Ja autoram būtu skaidri izteikta nostāja, tai varētu piekrist vai iebilst, varētu domās diskutēt. Ja nu viņš būtu izvēlējies rakstīt par šo tēmu tieši tāpēc, ka pats jūtas neziņā, būtu interesanti vērot autora uzskatu izveidošanos, viņa ieto ceļu. Taču grāmatā lielākoties ir remdena parunāšana, kas garlaiko, jo gandrīz viss ir jau kādreiz dzirdēts. Saistošākās bija atsauces uz Norvēģiju un autora antropoloģiskajiem lauka pētījumiem ārzemēs, tomēr tās netika pietiekami izvērstas: vienā rindkopā pieminēta kāda problēma un viss.
Pieņemu, ka grāmatas mērķauditorija varētu būt skolēni vai citi cilvēki, kas vēlas gūt pirmo ieskatu identitātes jautājumā. Tā sarakstīta vieglā, dažbrīd pat sarunvalodā, kas nav piebārstīta ar dažādiem terminiem, taču mazliet dīvaini iztulkota. Tā kā tulkotāja nav nepieredzējusi, atliek domāt, ka tas darīts tīšām, lai atgādinātu par autora svešādo identitāti. Es tomēr labāk gribētu nesamocītus, brīvāk tulkotus teikumus, citādi reizēm pat lāgā nevar saprast, kas īsti ir domāts. Piemēram, kopš kura laika aprises ir kas neparasts?

Kad gleznotājam un dzejniekam Viljamam Bleikam jautāja, kāpēc viņš glezno savu tēlu aprises, ja „īstenībā” viņiem to nav, viņš esot atbildējis, ka traki cilvēki redz aprises, tāpēc viņi tās glezno. Bet kādu citu reizi viņš, protams, atbildējis, ka gudri cilvēki redz aprises un tāpēc tās glezno.

Advertisements

Posted on 15.11.2010, in Latviski and tagged , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: