Ierakstīts tevī

Dženeta Vintersone “Ierakstīts tevī“. Tulk. Silvija Brice, il. Kristians Šics. Rīga: Kontinents, 2001. (Jeanette Winterson “Written on the Body”, 1992.)

Ar šo grāmatu esmu izgāzusies. Vispirms jau, izlasījusi trešdaļu, uzdūros pazīstamam tekstam. Ar laiku sapratu, ka šo grāmatu jau tiešām esmu reiz lasījusi, tikai neko neatceros, izņemot pāris spilgtu vietu. Arī šoreiz es to izlasīju tik ātri, ka nepamanīju ko ļoti būtisku.
Stāsts vēsta par mīlestības zaudēšanu, par jūtām, kas īsti izplaukst un tiek novērtētas tikai tad, kad tās ir apdraudētas. Pēc neskaitāmām dēkām ar precētām sievietēm tiek satikta Luīze. Vēl viena precēta sieviete. Taču šoreiz iemīlēšanās ir negaidīti pa īstam. Luīze pamet vīru, vēža pētnieku Eldžinu, lai būtu kopā ar mīļoto, kas atstāj savu draudzeni Džeklīnu (viņas sāpju pilnā atriebes aina bija iegūlusi man atmiņā), un kādu brīdi viss ir skaisti. Tad Eldžins uzmeklē Luīzes mīļāko, lai pavēstītu, ka Luīzei ir leikēmija, ko var izārstēt tikai viņš. Nākas izdarīt smagu izvēli.
Lai gan šāds satura izklāsts un izdevēja vārds mudina domāt ko citu, patiesībā šī ir t. s. mākslinieciskā literatūra. Es pat teiktu, ka pārlieku: krāšņās valodas kļūst par daudz, aiz tās viss pazūd un top grūti saprotams kā izpušķotiem burtiem rakstītie teikumi uz grāmatas vāka. Lūk, garš, bet zīmīgs citāts:

Pirkstu artikulācija, kurlmēmo vloda, kas uz ķermeņa uzraksta ķermeņa ilgas. Kas tev iemācījis rakstīt ar asinīm uz manas muguras? Kas tev iemācījis pārvērst savas rokas par dzelzīm, ar kurām iededzina zīmes? Tu esi iekveldinājusi savu vārdu manos plecos, apzīmogojusi mani ar savu zīmi. Tavi pirkstu spilventiņi ir pārvērtušies iespiedblokos, tu nodrukā vēsti uz manas ādas, tu iedrukā nozīmi manā ķermenī. Tava Morzes ābece iejaucas manos sirdspukstos. Pirms satiku tevi, mana sirds pukstēja vienmērīgi, es uz to paļāvos, es biju aktīvajā karadienestā un ieguvu spēku. Tagad tu maini tās pukstus pati ar savu ritmu, tu spēlē mani kā mūzikas instrumentu, tu bungo mani, līdz es saspringstu.
Ķermenī ir ierakstīts slepens kods, kas redzams tikai noteiktā apgaismojumā; tajā ietverts viss, kas sakrājies mūža gaitā. Vietumis palimpsests apstrādāts tik daudzos slāņos, ka burti atgādina neredzīgo rakstu. Man patīk saritināt savu ķermeni, paslēpjot to no ziņkārīgām acīm. Nekad neatritināties par daudz, neizstāstīt visu stāstu. Es nezināju, ka Luīzes rokas pratīs lasīt. Viņa ir pārtulkojusi mani pati savā grāmatā.

Skaisti, gandrīz kā dzeja prozā. Taču tādā garā ir sarakstīta visa grāmata. No vienas puses, teksts aizrauj sev līdzi kā negaidītā, visu pārņemošā mīlestība. No otras – es to izlasīju virspusēji, pārāk reti apstājoties padomāt, par to, cik lielā mērā var ticēt šiem vārdiem un kas aiz tiem slēpjas. Nepamanīju, ka Luīzes mīļotajam cilvēkam, kas visu izstāsta, nav ne tikai vārda, bet arī dzimuma.
Tas pat ir smieklīgi, jo par dzimumu es iedomājos gan, kad atmiņas pievērsās bijušajai mīļākajai Ingei, zvērinātai holandiešu romantiķei un anarhofeministei, kam “viņas komandieris pavēlēja viņai uzspridzināt [Eifeļa torņa] liftu, lai neviens vairs vieglprātīgi nebrauktu augšā pa erekciju”. Ko? Kāds vēl anarhofeministes komandieris? Grrrr[l]. Varbūt Inge tomēr bija, teiksim, feministe maoiste? Tad vismaz varētu domāt, ka Vintersone domājusi “komandiere”, ko Brice nav atģidusi.
Kāpēc es stāstītāju nešaubīdamās uztvēru kā vīrieti par spīti diezgan nevīrišķīgajai izteiksmei (ja tā tagad padomā) un pat vieglajam izbrīnam, ka Vintersone šoreiz nav pievērsusies viendzimuma mīlai? Nu, kāpēc lai vīrietis neciestu pēc katras neveiksmīgas mīlas dēkas, kāpēc lai viņš neiemīlētu kādu stiprāk kā dzīvību, kaut arī baidās no ilgstošām saistībām, kāpēc lai viņš neupurētos, kāpēc lai viņš nerunātu dzejā? Īpaši, ja viņš ir biseksuāls un tulko romānus no krievu valodas. Patiesībā uz to mudina arī tulkojums, kurā personai N. sievietes ir mīļākās, bet, tiklīdz runa ir par draudzību, tā visi ir draugi, nav nevienas draudzenes. Arī fiktīvā laulības pārkāpšanas ainā pašā grāmatas sākumā darbojas sieviete un mīļākais, “ir glaimojoši ticēt, ka tu un vienīgi tu, dižais mīlnieks, esi varējis to izdarīt”.
Nākamreiz, ja tāda pienāks, gribētos izlasīt grāmatu kā sievietes stāstu. Taču skaidrs, ka Vintersone ir gribējusi pateikt tieši to, ka mīlestībā nav svarīgi, kas ko mīl, būtiskas ir pašas jūtas un tām līdzi nākošā atbildība, cilvēku pārvērtība un uzdrīkstēšanās.
Grāmatas fragments angliski lasāms šeit, klausāms šeit.

Posted on 21.11.2010, in Latviski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: