Mazā cilvēka divi ceļi

Hanss Fallada „Mazais cilvēk – ko nu?” Rīga: Zvaigzne, 1985. Tulk. Biruta Veinerte, il. Viesturs Grants. (Hans Fallada „Kleiner Mann – was nun?”, 1932.)
Эдуард Лимонов „Дневник неудачника или Секретная тетрадь”. 1982.

Stipri atšķirīgās grāmatas es izlasīju vienu pēc otras, vispirms gan Ļimonovu, un tās tik lielā mērā sasaucās, ka runāšu par abām reizē. Uzreiz pateikšu, ka abas man patika, lai gan sākotnēji biju gatava tam, ka nespēšu izlasīt līdz galam, jo tēma ir sāpīga.
Fallada par vācu mazo cilvēku rakstīja 30. gadu sākumā, kad ekonomika kārtējo reizi bruka, bezdarbs milza un algas mazinājās, bet par fašistiem vēl varēja pasmieties:

Viņš mēdza uzsist zemniekam uz pleca, tā ka noskanēja: – Vecais blēdi! –, viņš tiem atrēķināja desmit, piecpadsmit vai divdesmit procentus no cenas, bet, un ar to viņš visu atkal vērta par labu, viņš nēsāja kāškrustu, stāstīja piparotas anekdotes par ebrejiem, attēloja SA pēdējo aģitācijas izbraukumu uz Būrkovu un Lēnzāni, īsi sakot, viņš bija īsts vācietis, vīrs, uz kuru var paļauties, viņš ienīda ebrejus un sveštautiešus, reparācijas, zociķus un komunistus. Tas visu atkal vērta par labu.
Arī nacistiem Lauterbahs bija pievienojies aiz garlaicības. [..] Nacisti garlaicīgi nebija. Viņu drīz vien uzņēma triecienvienībā, sadursmēs viņš sevi parādīja kā ļoti saprātīgu jaunu cilvēku, kas savas ķetnas (un to, kas tajās kuro reizi bija) prata pielietot ar gandrīz vai māksliniecisku iedarbības izjūtu.

Johannesam Pinnebergam daudz nerūp, kas nāks pie varas pēc nākamajām vēlēšanām, viņš nesen ir apprecējies, sieva gaida bērnu, un svarīgākais šķiet noturēties savā pārdevēja vietā. Taču tas nav tik vienkārši, jo veikalnieks pieņem darbā tikai vientuļus vīriešus, cerot kādam izprecināt savu padzīvojušo meitu. Johannesa neveiksmīgie centieni slēpt savu laulību, Jēriņa neveiklā saimniekošana, cenšoties ietaupīt, vēlāk Berlīnē piedzīvojumi ar avantūrisko Johannesa māti un viņas civilvīru – šīs brīžiem komiskās sadzīves ainas grāmatas gaitā kļūst aizvien tumšākas, jo ir skaidrs, ka nepamatotas ir jaunā pāra cerības, ka nevar taču slikti klāties diviem jauniem, strādīgiem cilvēkiem, kas mīl viens otru un savu mazuli. Var gan, un kā vēl var, ja tu tikai sēdi savā kaktiņā un ceri, ka viens pats izķepurosies, kad citi apkārt grimst, ja tu nemēģini ietekmēt notikumu gaitu kaut mazliet lielākā mērogā par savu ģimeni. Turklāt es zinu, kas Vācijā notika pēc dažiem gadiem.
Tomēr Fallada drūmo dzīvi apraksta gaiši, viņš jūt līdzi saviem varoņiem un pat strupceļā, kādā viņi ir nonākuši grāmatas beigās, mēģina ieraudzīt izejas iespējamību, cerību, ka notiks brīnums. Ļimonova īsie it kā dienasgrāmatas fragmenti nav gluži cilvēkmīlestības piesātināti, viņš skaidrāk saredz sabiedrībā (šajā gadījumā 70. gadu ASV) valdošo un akceptēto netaisnīgumu, ko nav gatavs bez ierunām pieņemt.
Pinnenbergs dzīvo rāmi, noslēgti un tikumīgi, viņš ir un paliek mazais cilvēks, kas neko mainīt nespēj un ar to samierinās. Edička nav tāds. Viņš vienlaikus ir apzināti izvēlējies neveiksminieka dzīvi un ir gatavs karam. Viņam vienmēr ir līdzi nazis (neceriet, nekādas kaušanās vai granātu sviešanas grāmatā nav), viņš grib nevis strādāt (lai gan reizi pa reizei nākas), bet gan rakstīt, un arī to ne pārāk bieži, un rimtas ģimenes dzīves vietā Ļimonovs izvēlējies bezcerīgu alkšanu pēc šķirtās sievas Jeļenas un seksu ar gandrīz katru, kas trāpās pa rokai un ir ar mieru. Labāk, protams, ar bagātām sievietēm, bet tās viņam pievērš aizvien mazāk uzmanības.
Galvenais, ka Edička negrasās dzīvi nodzīvot klusu un bezspēcīgi. Viņš nav caurcaurēm simpātisks tēls, taču kādā jēdzīgā vietā drīzāk novedīs nevis Pinneberga centība, bet gan vieglprātīgi dumpinieciskais Edičkas ceļš, uz kuru jau tāpat interesanti noraudzīties no malas. Arī valodu Ļimonovs labi pārvalda, prieks lasīt. „Neveiksminieka dienasgrāmatu” neapšaubāmi rodas vēlme salīdzināt ar Čārlza Bukovska darbiem, bet man tā vēl vairāk atgādināja Hakima Beja poētisko terorismu no „The Temporary Autonomous Zone”, kam atņemts misticisms, bet palikusi, iespējams, īslaicīgā neatkarības izjūta, kuras dēļ ir vērts atteikties no tā, kas tiek piedāvāts paklausīgiem sabiedrības locekļiem.

Un pilsētu pēc pilsētas ieņem neveiksminieku revolucionārie karapulki. Un impērijas armijas zaldāti, ieklausoties daudzu paaudžu neveiksminieku asinīs, kas rit viņu dzīslās, atceras savu izcelsmi, norauj impērijas zīmotnes un ar sajūsminātu skatienu un puķēm pie cepures dodas pie savas dzimtās cilts, apkampjas ar radiniekiem.
Pilsētu pēc pilsētas, sākot ar sprādzienu Ņujorkā, Amerika kļūst brīva, un es – E. Ļ. – eju vadošajā kolonnā, un visi mani pazīst un mīl. Un mani mati izbalējuši revolūcijas vasarā.
Un sagrūst viss necilvēciskais – bankas, kantori, tiesas, fabrikas un ķīmija, dzelzs un cita draņķība.